Citāds grils: kad tradicionālās receptes atpūšas

Padomi • 20. Aprīlis, 2021

Atzīstu, ka ne vienmēr ikdienā baudītās maltītes ir izcilas, taču mēs visi vēlamies ēst gardi. Ikdienas rutīnā iemīļotās receptes lielākoties iet uz apli, atkārtojas un uzlabojas. Eksperimentējot ar jauniem produktiem vai, gluži pretēji, ar produktu neesamību, katrs no mums ir nonācis pie gardākās sviestmaizes vai sautējuma, iemīļotās zupas, ģimenes iecienītās lazanjas vai ābolu plātsmaizes receptes. Jā, mēs dzīvojam savos garšu un recepšu “burbuļos”. Bet pilnīgi ikviens no mums gaida pirmās saldās zemenes, veselīgās skābenes, kraukšķīgos sparģeļus, sārtos tomātus, jaunos mazos kartupeļus, sulīgos bumbierus, un tad saēdamies tā, lai pietiek gadam.

Sezonālo produktu receptes lielākoties ir klasiskas un paaudzēm pārbaudītas, noslīpētas un mīlētas. Pirmās zemenes ēdam svaigas pa taisno no dobes, tad ar putukrējumu vai pienu un cukuru, debesmannā vai ar siltu šokolādi, un viss noslēdzas ar zemeņu sezonas galā – pilnu virtuves galdu ar zemeņu ievārījuma burkām. Vēlos vilkt paralēles ar grila atziemošanu (es to esmu jau izdarījis), jo īstas uguns ienākšana gatavošanā man nozīmē pat vairāk nekā pirmās zemenes. Nu labi, varbūt mazliet pārspīlēju. Un tomēr – noberzts grils, sniegpulksteņi, mauriņš, kas vēl pilns ar ūdeni, pagājušajā sezonā skaldītā alkšņa malka, avīzes gabals un sērkociņš, un aiziet!

Arī tev noteikti ir sava iecienītākā grila recepte, ar ko vienmēr atklāj grilēšanas sezonu – medniekdesiņas, pašgatavoti liellopa burgeri, cūkas ribas citrusu un medus glazūrā, gruzīnu kalnu jēra šašliks ar Svanetijas sāli, padomju šašliks ar stingro etiķi un sīpoliem, sparģeļi, garneles, kukurūza vai kartupeļi ar ķiploku sviestu. Tas, ko grilē pirmo, tev noteikti garšo vislabāk, bet vēlos padalīties ar manu pēdējos gados mīļāko grilēšanas metodi.

Kopš jau pasena brauciena uz Uzlecošās saules zemi – Japānu – es katru gadu grilēju yakitori. Tie ir sprīdi gari bambusa iesmiņi, uz kuriem ar lineāla un ļoti asa naža palīdzību esmu saspraudis 3–5 ideālus kumosus, kurus iepriekš nemarinēju, bet noņemos ar iesma arhitektūru, lai viesiem būtu ļoti ērti ēst, lai nekas nekristu draugu bārdās un lai dāmu sarkanās lūpas paliktu sarkanas. Uz iesmiem lieku iepriekš blanšētu sparģeli, uz otra – mini kukurūzu, trešais vienmēr ir cūkas aknas, sagrieztas pusīkšķa lieluma kubiņos, ko cepot apkaisu ar paprikas, sāls un ķimeņu maisījumu, ceturtais ir cūkas pavēdere 1,5 x 1,5 cm gabaliņos, ko grilējot iemērcu terijaki mērcē un pirms pasniegšanas apslaku ar laima sulu.

Klasiskas un eiropeizētas yakitori receptes ir pieejamas daudz kur, bet gatavošana tehnika ir tas foršākais. Iepriekšējā dienā vienmēr sagādāju produktu, tad pa vienam akurāti sagriežu, saspraužu uz iepriekš izmērcētiem bambusa iesmiem, sagatavoju mērces vai glazūras. Nākamā diena ir tīrākais plezīrs, kad iekur grilu, sagaidi, kamēr ogles klāj patīkams pelnu plīvurs, apsēdies uz ērta krēsla un sāc grilēt, spēlējoties ar mazajiem irbuļiem, tos apziežot ar glazūrām, mērcējot mērcēs un apberot ar aromātiskām garšvielām.

Sajūta, grilējot mazos yakitori, ir kā džeza pianistam, kurš ir iegājis sevī, bet ļoti labi jūt ritma līniju. Patīkami, ka iesms ir gatavs 1–3 minūšu laikā, to servē uzreiz rokās un uzreiz arī var baudīt. Nav jāgriež lielais steiks vai milzīgie šašlika gabali. Viss notiek pa taisno no uguns mutē. Nav jāmazgā šķīvji, tik jānoliek salvešu kaudze un pēc grilēšanas jāsavāc izdzertās bērza sulu glāzes un dažas alus pudeles. Brīnišķīgi un ātri, iesaku visiem, kuriem grilēt ļoti tīk, bet gribas kādas pārmaiņas. Atceries mani, Japānu, yakitori!