Ziemas augļu eksotika

Viens no neparastākajiem, manuprāt, ir čerimoja, kas atceļojusi pie mums no Dienvidamerikas un kuru mēdz dēvēt par krēma ābolu tās saldeni krēmīgās garšas dēļ. Augli vislabāk nogatavināt istabas temperatūrā un pēc tam likt ledusskapī. Augļa gatavību var noteikt pēc mizas – jo vairāk tajā pigmentācijas, jo auglis gatavāks. Sasaldējot tas garšo pēc vaniļas saldējuma. Čerimoju var pievienot augļu salātiem, atspirdzinošiem dzērieniem, mērcēm, desertiem, saldējumam. Lai augļa mīkstums nekļūtu brūns, to var apslacīt ar apelsīna vai citrona sulu. Čerimojas sēklas ēst nevajag, uzturā lieto tikai mīkstumu.

Ziemai un Ziemassvētkiem īpaši piestāv dateles un vīģes. Veikalos ir nopērkamas žāvētas dateles, ko var izmantot kā lielisku baltā cukura aizstājēju desertos un kūkās. Viens no maniem mīļākajiem gardumiem ir dateles, kas pildītas ar mandeli un glazētas piena šokolādē. Savukārt vīģi varu saukt par savu ziemas karalieni, jo ziemā to lietoju īpaši daudz. Man garšo gan svaigas, gan žāvētas vīģes – uzkodās, salātos, pie desertiem, kūkās, tartēs. Vīģes lieliski sader ar konjaku un tumšo šokolādi. Bieži gatavoju Ziemassvētku dāvanām vīģu konjaka trifeles.

Ja ziemā sagribas kaut ko garšīgu un saldu, meklēju žāvētas aprikozes. Tās man aizvieto cepumus un šokolādi. Aprikozes var glazēt baltajā vai tumšajā šokolādē, un tas būs lielisks našķis vai svētku dāvana.

Līčija ir auglis, taču vairāk atgādina riekstu. Tās nedaudz adatainā miziņa ir jānoņem, ēd tikai mīkstumu, kauliņš nav ēdams. Līčijas nāk no Austrumāzijas. Tām ir karaliska vēsture: tās bijušas daudzu Ķīnas imperatoru iecienītākais auglis. Mēdz teikt, ka līčiju garšu nevar salīdzināt ne ar ko citu. Tās ir viegli saldas, garšīgas, aromātiskas, un to smarža nedaudz atgādina rožūdeni. Līčijas ir pašpietiekamas, tās ir ļoti maigas, tāpēc vajadzētu baudīt vienas pašas, ar vaniļas saldējumu vai vieglu sorbetu – citas garšas un smaržas tām traucē. Pērkot augļus, jāskatās, lai tie būtu rozā vai sarkanā krāsā, nedaudz mīksti, bez plankumiem, saspiedumiem un plīsumiem. Jo gaišāka līčija, jo tā ir svaigāka. Ja līčijas kļuvušas sarkanbrūnas – pienācis pēdējais laiks tās apēst. Vēl viens veids, kā noskaidrot, vai līčija ir svaiga, ir pārbaudīt miziņu – svaigam auglim tā ir elastīga.

Kumkvats ir dzimis Ķīnā, kur to dēvē par zelta ābolu. Eiropā kumkvatu sauc arī par pundurapelsīnu. Diemžēl nevar teikt, ka kumkvats Eiropā būtu kļuvis ļoti populārs. Kumkvati aug mūžzaļā pundurkokā, to augļi ir olas formā, zelta vai oranžā krāsā. Kumkvatam ir vismazākie augļi no visiem citrusaugļiem. Jāatzīst, ka, salīdzinot ar citiem citrusaugļiem, kumkvatu tā vienkārši nevar nomizot un ēst. Tam ir diezgan daudz sēklu, tas ir skābens, miza ir pabieza, gluda, tai piemīt brīnišķīgs aromāts. Tāpēc kumkvatu lieliski var izmantot dažādās marmelādēs, cukādēs, džemos, kā dekoru kūkām svaigā vai kaltētā veidā. Kumkvatu uzkata par ļoti vērtīgu, un tas satur ļoti daudz ēterisko eļļu, kas piešķir kumkvatam raksturīgo aromātu. Kumkvats iederas arī augļu salātos, to var pievienot mērcēm, cept kopā ar gaļu un zivīm, vārīt no tā džemu, ievārījumu, gatavot marmelādi.

Karambolu dēvē arī par zvaigznes augli – kad to sagriež šķēlītēs, veidojas zvaigznītes. Karambola ir kraukšķīga, ar svaigu garšu, tāpēc kā dekora elements labi iederas krēmīgos desertos un kūkās. Karambolu var pievienot arī augļu salātiem un izmantot kokteiļu noformēšanai. Karambola savas svaigi sulīgās garšas dēļ labi sader ar jūras velšu ēdieniem un putnu gaļu. Karambola nav jāmizo, vienīgi pirms ēšanas var nogriezt pašus galiņus. Visvairāk karambolu audzē Malaizijā, kur tā ienākas visu gadu.