8 biežāk pieļautās kļūdas bērnu audzināšanā

1. Bieža aizrādīšana.
Kritiski izteicieni par uzvedību, izvēli vai viedokli diemžēl bērna uzvedību neuzlabos. Jo vairāk pievērsīsiet uzmanību nevēlamajam, jo vairāk tā būs. Akcentējiet bērnā to uzvedību, ko vēlaties viņā attīstīt, un ievērojiet proporciju 1:5 – viens aizrādījums, piecas uzslavas. Šādā veidā jau trīs nedēļu laikā būs vērojamas pozitīvas pārmaiņas mazā ķipara uzvedībā.

2. Par daudz “nedrīkst”.
Diemžēl daudziem vecākiem vārds “nedrīkst” kļuvis par ieradumu, ko lieto arī nevietā. Protams, jāvienojas ar bērnu par noteikumiem un robežām, taču jāatceras, ka jebkurš vārds, lietots bieži, zaudē savu nozīmīgumu. Ja bērnam tomēr jāaizrāda, tas jādara cieņpilnā veidā (ar to audzināšana atšķiras no emocionālas vardarbības). Bērnam jāuzsver, ka viņš ir mīlēts un labs, tikai pieļāvis kļūdu, kuru nevajadzētu atkārtot.

Bērnam jāuzsver, ka viņš ir mīlēts un labs, tikai pieļāvis kļūdu, kuru nevajadzētu atkārtot.

3. Dara visu bērna vietā.
Vecāki un vecvecāki mēdz darīt bērna vietā to, ko mazais varētu izdarīt pats. Piemēram, saģērbj bērnu, klāj viņa vietā gultu, atbild uz jautājumiem, neļaujot mazajam kļūt patstāvīgam un attīstīties. Bērnībā ir divi periodi – trīs un piecu gadu vecums –, kad mazais izrāda iniciatīvu un vēlas visu darīt pats. Nebaidieties no tā un ļaujiet bērnam pēc iespējas vairāk rīkoties patstāvīgi, kā arī viņu nevainojiet un nerājiet, ja gadās kāda neveiksme vai tiek pieļauta kļūda.

4. Ļaujas manipulācijām.
Bieži vien pieaugušie padodas bērna manipulācijām, kļūst “vāji”, kā dēļ zaudē autoritāti, un bērns zina, ka atkal var atkārtot savus “pierunāšanas gājienus”. Pats izplatītākais paņēmiens, kā panākt sev vēlamo, ir raudāšana. Gudriem vecākiem un skolotājiem jāprot atšķirt bērna “teātris” no patiesa emocionāla pārdzīvojuma.

5. Sarunas svešā mēlē.
Ir vecāki, kuri savstarpēji sarunājas svešvalodā, ja blakus ir bērns, bet viņi nevēlas, lai mazais dzirdētu sacīto. Patiesībā šāda uzvedība bērnam rada lielu stresu, jo viņš nojauš, ka runa ir par viņu. Bērni saprot daudz vairāk, nekā mums liekas. Arī viņi ir tiesīgi piedalīties sarunā, izteikt viedokli, paskaidrot kādu situāciju. Nesaprotot vecāku sarunu, viņi sāk fantazēt, un izdomātais bieži vien ir krietni briesmīgāks par realitāti.

Ir vecāki, kuri savstarpēji sarunājas svešvalodā, ja blakus ir bērns, bet viņi nevēlas, lai mazais dzirdētu sacīto. Patiesībā šāda uzvedība bērnam rada lielu stresu, jo viņš nojauš, ka runa ir par viņu.

6. Dalīšanās it visā ar citiem.
Esiet uzmanīgi, daloties ar sava bērna dzīves notikumiem un pārdzīvojumiem ar citiem cilvēkiem, īpaši tad, kad bērns ir blakus un visu dzird! Piemēram, “Mums ir pirmā iemīlēšanās!” vai “Viņš vēl slapina biksēs!”. Šādi jūs varat zaudēt bērna uzticēšanos. Pirms stāstīt ko delikātu, palūdziet bērnam atļauju.

7. Skaļa strīdu risināšana.
Vecākiem būtu jāizvairās no strīdiem atvases klātbūtnē. Bērnam ir ļoti grūti solidarizēties ar kādu no vecākiem, jo viņš ir pieķēries abiem. Vecāku strīdos bērns var saskatīt savu vainu, un tas ir ļoti traumatiski. Nevajag arī izmantot bērnu kā sūtni vienam pie otra, ja esat sastrīdējušies.

8. Gaida pateicību no bērna.
Vecākiem būtu jāiemācās mīlēt un rūpēties par bērniem, neko negaidot pretim, piemēram, negaidīt paldies par to, ka viņus audzinām un mīlam. Ļausim viņiem dzīvot bez vainas izjūtas!