Asaras bērnam vajadzīgas tikpat ļoti, cik smiekli

Personības izaugsmei
Kāpēc ļaut bērnam izraudāties, kad viņš ir saskumis un par kaut ko pārdzīvo? Pirmkārt, pārdzīvojumi ļauj bērnam saprast, ka dzīvē ir šīs divas puses – jaukā, smaidīgā un arī skumjā. Ja mazo vienmēr centīsimies pasargāt no sāpīgiem un bēdīgiem pārdzīvojumiem, liegsim viņam izbaudīt gandarījumu, sajūsmu un laimi. Otrkārt, visas bērna emocijas ir patiesas, un tās ir jārespektē. Katrā ziņā nevajadzētu dusmoties un aizrādīt par to, ka mazais atkal raud. Apzinātas un izraudātas bēdas, skumjas vai dusmas palīdz cilvēkam emocionāli pilnveidoties. Arī asaras ir svarīgas, jo attīstīta bērna personību un palīdz pašrealizēties visās dzīves jomās.

Asaras atvadoties
Grūti ir noskatīties, kā mazais ķipars raud, atvadoties no vecākiem, kad tiek aizvests uz bērnudārzu vai atstāts pie auklītes vai vecvecākiem. Visbiežāk mūsu kā vecāku reakcija: “Beidz raudāt! Viss taču ir kārtībā. Mamma vakarā nāks tev pakaļ.” Taču daudz vērtīgāk būtu bērna skumjas un uztraukumu atzīt, ļaut viņam izrādīt. Brīdī, kad vecāki dodas projām, mazā bērnudārznieka pasaule sagrūst, jo viņš tiek atstāts viens pie svešinieka. Viņš var just ne tikai uztraukumu, bet pat izmisumu. Šādā situācijā daudz dziedinošāk ir nevis liegt bērnam raudāt, bet tieši otrādi – paņemt viņu klēpī un sacīt: “Es saprotu, ka tu ļoti bēdājies, nāc pie manis, paraudi!” Visticamāk, mazais paraudās un nomierināsies daudz ātrāk. Ja vecāki neakceptē šīs skumjās emocijas, bērns var justies nesaprasts un nedrošs brīdī, kad viņam tik ļoti nepieciešams atbalsts.

Ja sasitas
Līdzīgi vajadzētu rīkoties situācijās, kad bērns sasitas vai, piemēram, ir pie ārsta un nepieciešams izdarīt vakcināciju. Godīgāk ir pateikt mazajam, ka ārsta veiktā manipulācija var būt nepatīkama un pat sāpīga, nekā mānīties, ka nekas briesmīgs jau tas nav. Saņēmis atļauju raudāt, bērns varbūt to pat neizmantos, taču jutīsies pieņemts un pasargāts. Arī tad, ja viņš sevi ir satraumējis, nokritis vai sasities, ļaujiet paraudāt! Nav jābaidās, ka tāpēc bērns varētu izaugt par gļēvuli, tieši otrādi – emocijas norūda.

Godīgāk ir pateikt mazajam, ka ārsta veiktā manipulācija var būt nepatīkama un pat sāpīga, nekā mānīties, ka nekas briesmīgs jau tas nav.

Bēdas pāries
Neviens no mums diemžēl nav pasargāts no zaudējumiem, un arī bērna dzīvē kas tāds agri vai vēlu ienāk. Kāda mīļa cilvēka aizbraukšana, tuvinieka nāve, mājdzīvnieka pazušana – ir daudz iemeslu mazajam skumt un bēdāties. Piemēram, ja mīļotā vecmāmiņa uz kādu laiku dodas prom un mazulis atvadoties viņu apskauj, raud un nevēlas šķirties, nevajag teikt: “Neraudi! Viņa drīz atgriezīsies!” Arī šajā gadījumā ļaujiet izraudāties, jo, kad šis “drīz” pienāks, jūsu bērns, sagaidot vecmāmiņu, varēs laimīgi iesaukties: “Cik laimīgs es esmu tevi atkal satikt!” Emocijas, kuras mēs apzināmies un kurām ļaujamies, pāriet ātrāk nekā tās, kuras slēpjam no apkārtējiem un sevis.

Foto: Shutterstock