Parasti ar interesi sekojam mazā cilvēka monodialogiem, izspēlējot sadzīviskas situācijas ar draugiem – lellēm, zaķiem, kaķiem un citām rotaļlietām, kam piešķirta dzīvas būtnes loma. Taču pavisam citāda var būt reakcija, kad pamanām, ka bērns sācis sarunāties ar viņam vien redzamu draugu.
“Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine mierina – lielākajai daļai bērnu bijuši iedomu draugi! “Tie mēdz būt pilnībā neredzami vai arī ir “iemiesojušies” kādā rotaļlietā vai objektā, piemēram, mīkstajā mantiņā, koka dēlī vai jebkurā citā lietā, kas bērnam šķiet interesanta,” stāsta speciāliste.
Tie var būt cilvēki, dzīvnieki vai kāda cita būtne, ar kuru mazais cilvēks risina dažādas sarunas, izspēlē kādas dzīves situācijas. Visbiežāk tādas, kuras pats piedzīvojis vai redzējis, piemēram, bērnudārzā.
Vai tikai maziem bērniem?
Laura Valaine norāda, ka iedomu draugi ir lielai daļai (aptuveni divām trešdaļām) bērnu: “Mazie saprot, ka šie draugi nav īsti, tomēr tie tāpat ir. Ar tiem var spēlēties, runāties, pavadīt laiku. Bērns nejūtas viens.”
Iedomu draugi parasti uzrodas tad, kad mazajam cilvēkam attīstās iztēle un kļūst aktuālas lomu spēles, kā arī spēlēšanās ar citiem bērniem – apmēram divu līdz trīs gadu vecumā.
Taču ir maldīgi uzskatīt, ka iedomu draugi eksistē tikai pirmsskolas vecuma bērnu dzīvē. Laura Valaine uzsver, ka tādi var būt klātesoši līdz pat pusaudžu vecumam.
Iedomu draugi palīdz praktizēt sociālās prasmes, pārstrādāt dienas laikā uzņemto informāciju – gan redzēto, gan dzirdēto un piedzīvoto. “Iedomu draugs var uzklausīt, spēlēties, izdarīt lietas, ko bērns pats nevar, bet grib, turklāt tas nekritizē un nevaino viņu,” uzskaita Laura Valaine.
Vai iedomu draugi laupa īstus draugus?
Reizēm vecāki satraucas, ka bērniem nebūs draugu īstajā dzīvē, ja viņiem ir iedomu draugi, taču tā nav. Laura Valaine saka: “Pētījumu dati liecina, ka tas neietekmē kontaktu ar apkārtējiem cilvēkiem. Šie dati rāda, ka, pretēji daudzu vecāku bažām, iedomu draugu esamība dod plusus – bērni ir labāk spējīgi aprakstīt personību, emocijas, iekšējo pasauli. Viņiem ir labākas empātijas spējas.”
Speciāliste arī uzsver, ka iedomu draugi nekompensē draugu neesamību reālajā dzīvē: “Bērniem tāpat ir vajadzība pēc reāliem draugiem!”
Turklāt iedomu draugi ir veselīgs veids, kā bērni tiek galā ar nozīmīgām jaunām emocijām un attīsta radošumu.
Kādi ir galvenie ieguvumi
- Spēja iztēloties, ko otrs domā, kā jūtas, kā varētu rīkoties.
- Labāka izpratne par reālu cilvēku rīcību.
- Prasme detalizētāk raksturot drauga personību, raksturu, justās emocijas.
- Lielāka empātija.
Kad tomēr jāsatraucas
Lai gan lielākoties iedomu draugi dod pozitīvu pienesumu bērna attīstībā, ir signāli, kas liecina par pretējo:
- liela trauksme kontaktā ar citiem bērniem;
- atkārtoti stāsta iedomu draugam traumatiska notikuma detaļas;
- nevēlamas uzvedības gadījumā vaino savu iedomu draugu;
- bailes no iedomu drauga;
- neizskaidrojamas miega vai ēšanas problēmas.
Šādos gadījumos Laura Valaine vecākiem iesaka censties aprunāties ar bērnu veidā, kas viņu atver atklātai sarunai, vai arī lūgt speciālista palīdzību atrisināt šo situāciju. “Taču noteikti nevajadzētu atstāt bez ievērības situācijas, kad novērojama kāda no minētajām problēmām!” uzsver speciāliste.
Vai iedomāts draugs ir pazīme, ka bērnam ir kāda psiholoģiska problēma?
“Noteikti ne!” uzsver psihoterapeite. “Kā jau minēts iepriekš, bērniem ar attīstītāku empātiju bieži vien ir iedomāti draugi, un ar psihoemocionāliem traucējumiem tam nav nekādas saistības.”