Bērnam jāzina, ko nozīmē “nē”

Nepieļaut izņēmumus
Reizēm vecāki baidās bērnam kaut ko aizliegt tikai tādēļ, lai viņš neraudātu, nekliegtu un negāztos gar zemi (raksturīgi mazākiem bērniem), lai nedusmotos un neaizcirstu savas istabas durvis (raksturīgi vecākiem bērniem). Un arī tādēļ, lai paši nejustos vainīgi, ka, bērnam atsakot, viņu apbēdina.
Lai savam bērnam pateiktu “nē”, vispirms ir jābūt stingriem pašiem pret sevi. Stingrs “nē” ne tikai māca cienīt citam citu, bet norūda un sagatavo situācijām, kurās visu, ko cilvēks vēlas, nebūs iespējams dabūt. Tāpēc svarīgi izvirzīt noteikumus, ko atvasei ļaujam un ko ne. Tas, kas ir otrajā sarakstā, lai arī paliek otrajā sarakstā, bez atkāpēm. Tiklīdz tiks pieļauts kāds izņēmums, bērns sapratīs, ka ar vecākiem var manipulēt, un “nē” viņam šķitīs nevis kā gala robeža, bet punkts, kuru var viegli apiet.

Visu var sarunāt
Atcerieties, ka aktīva bērna vēlmju trauks nekad nebūs piepildāms. Atļausiet viņam vienu kārumu pēc otra, vienu ballīti pēc otras, un tik un tā nebūs gana. Kur ir robeža? Tā jānosaka vecākiem, taču tas jādara draudzīgā veidā – ar bērnu sarunājot. Lai no visatļautības un lutināšanas grāvja nemestos otrā galējībā – bezierunu paklausībā, ar atvasi jāmēģina vienoties. Piemēram, ģimenē ikdienā tiek ēsts veselīgs ēdiens, ierobežoti vai vispār nav pieejami saldumi, taču reizi nedēļā bērns veikalā drīkst izvēlēties kādu našķīti vai kafejnīcā notiesāt hamburgeru. Bērnam patīk noteikumi, kuros viņš gūst arī labumu, un tad tos labprāt ievēro. Skaidras un konsekventas norunas, viegli saprotamas robežas ir vajadzīgas.

Stingrs “nē” ne tikai māca cienīt citam citu, bet norūda un sagatavo situācijām, kurās visu, ko cilvēks vēlas, nebūs iespējams dabūt.

Bērns seko vecākiem
Mums, vecākiem, jārāda piemērs. Ja kaut ko bērnam aizliedzam, tad tas ir tas, no kā paši ikdienā atsakāmies. Ir gudrs stāsts par skolotāju, pie kura reiz devās kāda māte ar savu piecgadīgo meitu un lūdza, lai skolotājs pasaka bērnam, ka saldumus nevajag ēst, jo tie kaitē zobiem. Skolotājs palūdza abām atnākt pēc piecām dienām. Kad viņas ieradās, skolotājs meitenītei pateica: “Saldumus nevajag ēst, tie ir kaitīgi tavai veselībai.” Māte jautāja, kāpēc uz šo teikumu bija jāgaida piecas dienas. “Saproti,” atbildēja skolotājs, “man tik ļoti garšo saldumi, ka, pirms mācīt citu, gribēju pārliecināties, vai pats spēšu bez tiem iztikt.”

Mums, pieaugušajiem, nav jāiet savu bērnu un viņu kaprīžu pavadā, bet jākļūst tādiem, lai bērniem būtu vēlēšanās atdarināt mūs un sekot mūsu dzīves principiem.