Bērns čīkst. Kā tikt galā?

“Beidz čīkstēt!”
Bērna čīkstēšana, skaļa raudāšana, bļaušana un, iespējams, arī krišana gar zemi ar roku vicināšanu un kāju dauzīšanu nav patīkama situācija vecākiem. Taču šādi mazais pievērš sev uzmanību, jo zina: pieaugušais grib, lai viņš šādu uzvedību pārtrauktu pēc iespējas ātrāk, un tieši tāpēc, iespējams, rīkosies viņam pa prātam. Taču – jo biežāk bērns šādi rīkojas, jo ātrāk sarūk vecāku pacietības mērs, līdz ar to viņu reakcijas kļūst līdzīgas bērna izdarībām – vecāki dusmojas un paceļ balsi. “Beidz čīkstēt!” – šis izteikums vecāku valodas krājumā kļūst par bieži lietotu frāzi. Tomēr mazajam palaidniekam šie vārdi neko neizsaka, tikai vēl vairāk liek protestēt vai arī viņu aizvaino.  

Saglabāt mieru 
Kamēr mazais vēl nemāk runāt, raudāšana un kliegšana ir veids, kā viņš pauž savas emocijas un visbiežāk – neapmierinātību, ja pieaugušais nesaprot, ko viņš vēlas. Vecākiem gribot negribot ir jāapbruņojas ar pacietību. Kamēr bērns neprot izteikties, komunikācija ar viņu nav viegla. Atceries, ja sadusmosies, mazulis dusmosies pretī. Lai arī bērns sāk pacelt balsi un izrādīt nepatiku par to, ka viņu nesaprot, turpini ar viņu sarunāties mierīgā balsī, samīļo un lūdz, lai viņš parāda ar rociņām, ko vēlas. Jo precīzāk mamma, tētis vai auklīte spēs izprast mazuļa vajadzības un tās apmierināt, jo mazāk bērns čīkstēs. Savukārt starp bērnu un pieaugušo radusies veiksmīga saskarsme ļaus meitenei vai zēnam veikt nozīmīgu soli pretim savas pozitīvas pašapziņas celšanai, tāpēc ka bērns iegūs vērtīgu pieredzi – “es ar savu rīcību varu kaut ko ietekmēt”.
 

Kamēr mazais vēl nemāk runāt, raudāšana un kliegšana ir veids, kā viņš pauž savas emocijas un visbiežāk – neapmierinātību, ja pieaugušais nesaprot, ko viņš vēlas.

Mirklis uzmanības var palīdzēt 
Nedaudz vecākam bērnam (2–4 gadi) čīkstēšana var būt arī signāls, ka viņam pietrūkst vecāku nedalītas uzmanības. Ja saproti, ka šis tiešām varētu būt patiesais iemesls, atgādini sev – katru dienu ar bērnu ir jāparotaļājas, jo tādā veidā mazajam darām zināmu, ka viņš ir svarīgs, nozīmīgs un tiek mīlēts. 
Reizēm bērni čīkst, jo vecāki ignorē viņu tiesības būt nogurušiem, izjust garlaicību pieaugušo viesībās vai arī būt satrauktiem par kādu problēmu. Vecākiem ar cieņu un sapratni jāieklausās bērnos un, ja iespējams, jāapmierina viņu vajadzības, ja tās ir pamatotas. Nosēdini bērnu sev uz ceļiem un apskauj tik ilgi, līdz mazulis jūtas labāk un nomierinās.

Neprasi par daudz 
Čīkstēšana var būt arī savdabīgs veids, kā bērns pieaugušajiem paziņo: “Es esmu vēl mazs! Nesteidziniet mani, lūdzu!” Šāda situācija var rasties, ja pieaugušie pārāk aizraujas ar bērna intelektuālo attīstību, noslogo ar pulciņiem un treniņiem. Ir vērts padomāt, vai viņam nav pārāk liela slodze un vai viņam pietiek laika būt vienkārši bērnam, lai parotaļātos un padauzītos.

Situācijas, kad vecākiem nevajadzētu piekāpties 
Bērnam pieaugot, var mainīties čīkstēšanas mērķis. Katrā ģimenē ir pazīstamas diskusijas: “Kāpēc es šo filmu nedrīkstu skatīties?”, “Kāpēc es nevaru palikt pa nakti pie draugiem? Tas nav godīgi!”. Līdzīgas sarunas var ilgt bezgalīgi. Bērni savelk seju dusmīgā un aizvainotā grimasē, mazākie velk garumā patskaņus – “mammūūū… nu, lūūūdzuuu…”. Ja bērni čīkst ilgstoši, parasti viņi savu panāk. Labāk būtu nepiekāpties. Ja bērni sapratīs, ka vecāku “nē” nozīmē “nē”, viņi pieaugušo noteikumus sāks pieņemt, un čīkstēšana beigsies. Vecāki, nepadodieties!
 

Ja bērni sapratīs, ka vecāku “nē” nozīmē “nē”, viņi pieaugušo noteikumus sāks pieņemt, un čīkstēšana beigsies. 

Runā laicīgi
Dari bērnam zināmu, ka viņa čīkstēšana tevi kaitina, taču tas jāpasaka mierīgi un tad, kad mazulis jau nomierinājies. Pārrunā ar mazo, ka kāroto var panākt vai arī nepanākt bez īdēšanas, bļaušanas un raudāšanas. Bērns ne vienmēr var dabūt to, ko iedomājies, arī tad, ja pārtraucis čīkstēt. Ja tas izdodas, uzslavē mazuli, mudinot uzvesties pareizi arī turpmāk. Izvairies no situācijām, kurās bērna čīkstēšana vēl tikai varētu notikt. Piemēram, pirms veikala apmeklējuma norunājiet, ka šoreiz rotaļlietu nepirksiet. Uzmanīgi pavēro, kad un kādos apstākļos parādās čīkstēšana, vai tai ir gadījuma raksturs vai tā kļūst par pastāvīgu ieradumu. Vajadzības gadījumā apmeklējiet speciālistu.