Bērns fantazē. Vai zināji, kādēļ tas ir labi?

“Fantazēšana ir pamats radošumam un spējai mīlēt,” stāsta psiholoģe Iveta Aunīte, aicinot vecākus ļaut bērniem fantazēt un priecāties, ja bērns ļaujas šādiem domu lidojumiem.

Bērnudārzā, uzzinot, ka kādam no grupiņas biedriem būs māsiņa vai brālītis, līdzīgs notikums kļūst “gaidāms” arī citu bērnu stāstos. Bērni nopietnām sejām un ticami stāsta atgadījumus savā un tuvinieku dzīvē, un mēdz bēdāties, ja kāds apšauba stāstītā patiesumu.

Atšķirt fantāziju no realitātes
Pieaugušos mēdz uztraukt bērnu fantāzijas. Viņi ir nobažījušies par to, ka bērni varētu izaugt par meļiem. Uztraukumam nav pamata. Atšķirt fantāziju no realitātes – tas ir viens no grūtākajiem bērnības uzdevumiem. Kā rīkoties, ja atvase atnāk no bērnudārza ar svešu rotaļu auto kabatā un stāsta, ka viņam to uzdāvinājusi audzinātāja? Nav lielas jēgas teikt, ka bērns mānās. Turklāt pastāv risks lieki aizvainot bērnu. Labāk sarunāt ar atvasi, ka ir lietderīgi vēlreiz pajautāt audzinātājai, jo, pastāv iespēja, ka viņas teiktais ir ticis pārprasts. Un visticamāk auto būs jāaiznes atpakaļ uz dārziņu. “Tev tik ļoti gribējās tādu auto, ka tu iedomājies, ka audzinātāja tev to uzdāvināja, un tas ir tavs.” Līdzīgas sarunas ļauj saprast bērnam, cik ļoti vēlēšanās var ietekmēt iztēli.

Nespēja nošķirt fantāziju no realitātes var ilgt līdz 7-8 gadu vecumam. Taču vēlēšanās izpušķot realitāti var saglabāties arī ilgāk.

Nespēja nošķirt fantāziju no realitātes var ilgt līdz 7-8 gadu vecumam. Taču vēlēšanās izpušķot realitāti var saglabāties arī ilgāk, dažreiz arī pieaugušajiem. Ja fantāzijas sāk pārņemt bērna dzīvi, vēlams konsultēties pie speciālista, bet citos gadījumos jāatceras, ka fantazēšana ir radošuma pamats. Cik garlaicīga būtu mūsu dzīve bez fantāzijām! Mums nāktos iztikt bez mūzikas, grāmatām, gleznām, kino un citām brīnišķīgām lietām.

Izskatīsim dažus pozitīvus fantazēšanas aspektus:
* Fantazēšana palīdz apzināties mūsu patiesās jūtas. Pie pusdienu galda bikls zēns var stāstīt, kā pa ceļam uz mājām “licis trūkties” pagalma lielākajiem kaušļiem. Visticamāk zēns jūt, ka viņa tēvs būtu gribējis redzēt savu dēlu aktīvāku un drošāku. Neattaisnojis tēva gaidas realitātē, zēns sacer stāstus, lai izpelnītos atzinību un uzmanību. Ja tētis vairāk interesētos un lepotos par dēla sasniegumiem, piemēram, matemātikā un dabas zinībās, zēnam vairs nevajadzētu fantazēt.

* Fantazēšana palīdz atzīt dažas jūtas, no kurām mēs kautrējamies. Bērns var stāstīt vecākiem, ka redzējis briesmīgu sapni, kurā vecāki gājuši bojā. Ja šādi stāsti atkārtojas, varētu parunāt par bērna dusmām un aizvainojumiem uz pieaugušajiem. Visticamāk briesmīgās fantāzijas pazudīs.

* Fantazēšana palīdz pārdzīvot neizbēgamus zaudējumus. Bērns, mainot dzīvesvietu un skolu, var aizrautīgi stāstīt par jauniegūtajiem draugiem. Šīs fantāzijas ļauj viņam sajusties mazāk vientuļam.

* Fantazēšana nodrošina mums privātumu. Mēs dzīvojam ļoti aktīvā, informācijas pārblīvētā laikā. Katram cilvēkam ir vajadzīga klusuma un vienatnes deva, kad viņš var ļauties savām domām un fantāzijām. Pieaugušajiem vajadzētu izturēties ar cieņu šajos mirkļos, jo tie palīdz bērnam atjaunot spēkus, atpūsties no vecāku kontroles un vienkārši “pasapņot”.

* Fantazēšana palīdz apgūt uzvedības iemaņas reālajā dzīvē. Bērns var iztēloties savu uzvedību ballītē, līdz detaļām izfantazēt notikumus. Ierodoties pasākumā, viņš jau ir it kā piedalījies ģenerālmēģinājumā un gatavs galvenajam iznācienam.

Foto: Shutterstock