Bērns ir noraizējies. Ko darīt?

Kāpēc tā notiek?
Tas ir tikai dabiski, ja cilvēks par kaut ko raizējas. Kāds pārdzīvo biežāk, kāds retāk. Par ko bērns satraucas, atkarīgs no viņa vecuma. Līdz četru gadu vecumam mazais nepateiks, par ko ir noraizējies, jo vēl nemāk to paskaidrot un emocijas izpaust pieaugušajiem saprotamā veidā. Savus pārdzīvojumus šajā vecumposmā bērns visbiežāk pauž ar raudāšanu. “Mazais kļūst čīkstīgs vai agresīvs, nomākts vai pretēji – pārmēru aktīvs. Par bērna nervozitāti var liecināt nagu graušana, īkšķa sūkāšana, arī nakts vai dienas enurēze. Visi šie simptomi neverbāli dod pieaugušajiem informāciju, ka mazajam patiešām ir grūti un ir nepieciešama palīdzība,” norāda psiholoģe Iveta Aunīte.

Jāatceras, ka visas bērnu emocijas ir patiesas, taču arī ātri pārejošas

Sākot ar piecu sešu gadu vecumu jūtīgāki un emocionālāki bērni var satraukties arī par lietām, kas tiešā veidā uz viņiem nemaz neattiecas, piemēram, televīzijas raidījumā ir dzirdējuši par kādu nomirušu cilvēku vai ugunsgrēku vai, braucot automašīnā, uz šosejas pamanījuši sabrauktu zvēriņu.

Skolas vecumā raižu iemesls var būt kontroldarbi, atzīmes, iekļaušanās starp vienaudžiem, panākumi treniņos vai kādā citā nodarbībā.

Novērst uzmanību
Jāatceras, ka visas bērnu emocijas ir patiesas, taču arī ātri pārejošas. Pieaugušajiem jāprot atšķirt manipulatīva uzvedība no īsta pārdzīvojuma. Kā norāda psiholoģe, manipulāciju gadījumā pieļaujama ignorēšana, uzmanības nepievēršana vai arī stingru robežu noteikšana. Taču, kad emocijas ir patiesas, vecākiem jābūt bērnu atbalstam un mierinātājiem.
Līdz apmēram trīs četru gadu vecumam bērniem vieglāk ir uzsākt kaut ko jaunu nekā pārtraukt iesākto. Tas nozīmē, ka raižu brīdī mazajam palīdzēs uzmanības novēršana uz kaut ko citu. “Šo paņēmienu lieliski izmanto pirmsskolas iestāžu pedagogi mazuļa adaptācijas periodā. Raudošu, noraizējušos bērnu paņemot rokās, parādot kādu rotaļlietu vai skaistu skatu pa logu, viņš parasti nomierinās,” teic Iveta Aunīte. Viņa piebilst, ka būtu jāizvairās uzmanības novēršanai vai mierinājumam piedāvāt mazajam ēdienu. Nostiprinot spēcīgu saiti starp emocijām un našķi, var rasties ēšanas traucējumi, kas var turpināties arī pieaugušā vecumā.

Neatkarīgi no vecuma vienmēr palīdzēs, ja vecāki jebkuru bērna emociju un pārdzīvojumu pieņems, nevis noliegs

Izcelt pozitīvo

Ja bērns raizējas par to, kas jau bijis, vecākiem jādomā, kā panākt, lai viņš paraugās uz notikumu no cita skatupunkta. Piemēram, ja dēls sporta stundā nav izvēlēts par kapteini tautas bumbā un viņš par to pārdzīvo, jāmēģina iedvesmot ar vārdiem: “Ne vienmēr jābūt kapteinim, taču tu noteikti esi lielisks spēlētājs!”
Arī ikdienā ar atvasi jārunā par to, kas labs šajā dienā noticis. Jautā un uzklausi, kā viņš jūtas par labo atzīmi kādā no stundām vai ko jautru ar draugiem izrunājis. Apziņa par pozitīvu pieredzi un uzmundrinoši vārdi mazina stresu un novērš domas no nepatīkamā.

Izrunāt un atbalstīt
Neatkarīgi no vecuma vienmēr palīdzēs, ja vecāki jebkuru bērna emociju un pārdzīvojumu pieņems, nevis noliegs. Izrunā ar bērnu, kas viņu nomāc. Reizēm savu pārdzīvojumu uzticēšana kādam citam vien jau mazajā ķiparā rada atvieglojumu. Bērnu spēj mierināt vecāku interese, sapratne un apziņa, ka jebkurā situācijā viņu joprojām mīl. Arī apskāviens, it īpaši mazākiem bērniem, noteikti nostrādās.

Kopīgs risinājums
Izrunājot raižu iemeslu, māciet bērnam arī meklēt risinājumu. Piemēram, ja viņš ir satraucies par gaidāmo matemātikas kontroldarbu, piedāvājiet kopā pamācīties. Nevis risiniet problēmu viņa vietā, bet dariet to kopā. Tādējādi bērns iemācīsies, kā ar to visu tikt galā arī pašam. “Konkrētā pārdzīvojuma izdzīvošana un izrunāšana palīdzēs justies labāk un attīstīs emocionālo inteliģenci – spēju atpazīt savu un citu cilvēku emocijas un rast paņēmienus, kā ar tām tikt galā adekvātā veidā,” ir pārliecināta psiholoģe.