Noteiktā bērna vecumposmā vecāki var pamanīt interesantas iezīmes mazā cilvēka uzvedībā – viņš sāk vairāk uzmanības izrādīt pretējā dzimuma vecākam, reizēm atgrūž sava dzimuma vecāku, līdz pat var paziņot: kad izaugšu, es precēšos ar mammu vai tēti!
Tas var būt gana mulsinoši, taču “Rimi Bērniem” attiecību eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine mierina – tā ir bērna attīstības fāze, kurai cauri, ja vien mazais nedzīvo pārāk lielā trauksmē, lielākoties iziet visi bērni. Kādam šī fāze izpaužas atklātākā, kādam slēptākā veidā, bet noteiktā vecuma posmā šai attīstībai būtu jānotiek.
Edipa un Elektras komplekss
Vecākiem jāsaprot, ka šai fāzei nav tiešas saistības ar seksuālām aktivitātēm, taču šis jautājums sevī ietver konkurenci un identifikāciju ar savu dzimumu un agrīnas seksualitātes attīstību. Šo fenomenu palīdz izprast Freida psihoseksuālās attīstības teorija. Profesionālā valodā zēniem šo procesu sauc par Edipa kompleksu un meitenēm – par Elektras kompleksu. Šim posmam ir raksturīgs izrādīt mīlestību pretējā dzimuma vecākam, tajā pašā laikā konkurējot un identificējoties ar sava dzimuma vecāku. “Tā nav vēlme pēc intīmām attiecībām ar vecāku, tas ir veids, kā izrādīt simpātijas un attīstīt savu dzimumidentitāti, lai saprastu, ar ko es varu identificēties un par ko varu kļūt, ar ko varu konkurēt.
Šā posma dziļākā vēlme nav precēties, bet gan izrādīt simpātijas,” atklāj Laura Valaine.
Dažādas izpausmes
Aptuveni 3–6 gadu vecumā var novērot, ka bērniem kļūst interesants jautājums par to, ka nākotnē viņš precēsies ar mammu vai tēti. “Reizēm šis jautājums izskan tieši, reizēm bērns var teikt mammai: “Tu esi mana sieva, nevis tēta sieva.” Taču ne vienmēr tas būs kā skaļš paziņojums, ka bērns precēsies ar vecāku,” teic speciāliste. Par šā posma izpausmi var uzskatīt darbības, kad bērns grib izjaukt vecāku diādi (pāra attiecības) un vairāk būt kopā ar pretējā dzimuma vecāku (piemēram, lai tieši šis vecāks lasa pasaku, ved uz dārziņu u. tml.), bet sava dzimuma vecāku atstumj malā, vēlas viņu izkonkurēt, tajā pašā laikā identificējoties ar viņu.
Tāpat var gadīties, ka bērns, redzot, ka vecāki samīļojas vai sabučojas, pret to protestē, iebilst, spraucas vecākiem pa vidu, mēģinot viņus izšķirt.
“Šajā posmā bērns apgūst sava dzimuma spēku, lai varētu iekarot pretējā dzimuma mīlestību,” atklāj Valaine. Piemēram, dēls mammai var teikt – mammu, skaties, kāds es stiprs, skaties, cik es ātri skrienu! Meitas savukārt alkst tēta uzmanību, var rādīt tētim – kāda man skaista kleita, skaties, ko es protu!
Nekauniniet – ne bērnu, ne partneri
Reizēm vecāki sabīstas, domā, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, tāpēc nosoda par šādām domām vai izpausmēm un kaunina. Šāda reakcija var apstādināt bērna romantisko jūtu izpausmi, bet mīlestības jūtas viņam var asociēties ar ko aizliegtu un kaunpilnu. Tāpat reizēm vecākiem pārāk patīk šis fakts, un tad vecāks “kaunina” savu partneri – redzi, bērns mani grib precēt, bet tu ne. Šādā gadījumā bērnam var pieaugt šķiršanās trauksme – tātad es nevaru šķirties no mammas, bet es arī nevaru mācīties no tēta, jo mamma viņu nosoda. Tas bērnam rada apjukumu un nedrošību.
Kā atbildēt bērna jūtām?
Svarīgi būtu bērnu nekaunināt, bet arī nelolot viņa ilūzijas. Bērnam var teikt – es redzu, ka tu mani mīli un esmu tev svarīgs! Arī es tevi mīlu un tu esi man svarīgs! Tomēr esmu precējies ar tavu mammu/tēti. Tu izaugsi liels un atradīsi sev sievu vai vīru, veidosi ģimeni, un mēs par tevi ļoti priecāsimies.
Vai vecākiem pārtraukt samīļoties, ja bērnu tas sadusmo?
Ja bērns izrāda pretestību tam, ka vecāki viens otru samīļo, būtu svarīgi neiekrist vienā vai otrā galējības grāvī. “Patiesība ir kaut kur pa vidu.
Ja bērns ir neapmierināts, ka vecāki sabučojas, un tāpēc vecāki vispār pārtrauks izrādīt siltas jūtas bērna priekšā, tas nav nekas labs.
Bērns izjūt, ka viņš ir tik stiprs, ka var izjaukt vecāku diādi, bet, ja viņš var to izjaukt, tad viņš pazaudē vecākus kā reālus cilvēkus, viņam nav, no kā paņemt piemēru. Bērnam tik liela varenība nav droša,” stāsta speciāliste. Nevajag arī iekrist otrā galējībā – ja vecāki sāk provocēt bērnu ar savām maiguma izpausmēm. Tas bērnu ieliek otrā grāvī – mazais jūtas, ka viņš nav necik varens, un tas iznīcina konkurenci, taču konkurence ir nepieciešama. Optimālais vidusceļš ir, ka vecāki samīļojas vai sabučojas, bet uz bērna iebildumiem reaģē adekvāti – ir svarīgi pamanīt bērna neapmierinātību, tomēr samīļot partneri un tad aiziet pie bērna paspēlēties.
Robežas un identificēšanās ar sava dzimuma vecāku
Ja vecāks sajūt, ka bērna uzmanība kļūst pārāk intensīva, piemēram, bērns grib nobučot vecāku uz lūpām “tā, kā to dara tētis/mamma”, ir jānorāda robežas, bērnam ir jāsajūt pretestība. Šis ir laiks, kad bērns gūst apziņu, kā var izturēties pret pretējo dzimumu un kā ļaut pretējam dzimumam izturēties pret viņu. Tas, kā tēvs šajā periodā attiecas pret meitu, ietekmē arī to, kā meita nākotnē veidos attiecības, kādu partneri izvēlēsies. Tāpat dēli mācās no mammas, kas ir robežas un kā var izturēties pret pretējo dzimumu.
Svarīgi, lai bērns var identificēties ar sava dzimuma vecāku – meita var kopā ar mammu pucēties, mācīties rūpēties par savu ķermeni, puisis var mācīties no tēta rūpes par ģimeni, saimniecības darbu veikšanu.
Ja šis laiks ir palaists garām
Parasti bērns iziet cauri šim posmam dabīgi, un tas kaut kas pāriet. Ja šis posms ir risināts ar kādu no galējām metodēm – vai nu bērna simpātijas tiek galīgi noliegtas, vai pretējā dzimuma vecāks “peldas” sava bērna mīlestībā un pamet novārtā savu partneri –, vēlākā laikā bērnam var rasties attiecību veidošanas problēmas, dzimumidentitātes problēmas, problēmas ar iniciatīvas paušanu, konkurenci, ēšanas traucējumi.
Tomēr vecākiem nosacīti otrā iespēja tiek dota bērna agrīnajos pusaudža gados. Šajā laikā meitenes sāk eksperimentēt ar drēbēm, kosmētiku, bet zēniem aktuālāka kļūst savstarpējā konkurence, kaušanās, fizisko spēju izrādīšana. Šis laiks vecākiem ir iespēja palabot to, kas 3–6 gadu vecumā iztrūcis, – paust savu atzinību bērnam, spoguļot sievišķo un vīrišķo identitāti un bērna izpausmes ievirzīt sociāli pieņemamā veidā.