Bērns runā par nāvi – kā reaģēt?

“Runas par nāvi noteikti nevajag apslāpēt, kā arī nevajag bērna uzmanību novirzīt uz ko citu. Tas ir pilnīgi normāls temats, par ko runāt. Tā ir arī iespēja pārrunāt gan savas emocijas, gan dzīves vērtības. Nerunāšana par sērām un nāvi ir daudz traumējošāka nekā saskaršanās ar šiem jautājumiem, īpaši, ja bērnam ir radusies interese par to,” atklāj “Rimi Bērniem” attiecību eksperte Laura Valaine, ārste rezidente psihoterapijā.

No kurienes bērniem rodas šīs domas

Vecākiem varētu šķist, ka bērni par nāvi sāk runāt bez īpaša iemesla – it kā šis temats nāktu no skaidrām debesīm. Tomēr nāves tēma bērna ikdienā var parādīties kaut kur pavisam nejauši – reklāmā, animācijas filmā, ziņu pārraidēs, savstarpējās sarunās. Arī bērns pats var domāt par jautājumiem, kā viņš ir radies un ar ko tas var beigties?

Vecākiem vērts atcerēties, ka nāve ir dabiska dzīves sastāvdaļa – dzīve kaut kad sākas un, ir skaidri zināms, tā kaut kad beigsies.

Kāpēc pieaugušie baidās par to runāt

Nāve asociējas ar skumjām, bēdām, kas ir grūti panesamas emocijas, tāpēc bieži baidāmies runāt par nāvi. Tāpat sabiedrībā ir izplatīta maģiskā domāšana – ja runās par nāvi, tad to var piesaukt vai notiks kaut kas slikts. “Cilvēki nomirst nevis no tā, ka mēs par to runājam vai kaut ko sliktu padomājam, bet gan no slimībām, arī piedzīvojot negadījumus. Ja to saprotam, kļūst vieglāk runāt par nāvi un normalizēt šo tematu,” stāsta Laura Valaine.

Pārsteidzošie jautājumi

Nereti bērni visnepiemērotākajā brīdī var pajautāt – kad ome nomirs, kā izskatās apglabāts cilvēks, vai viņu var atrakt? Jautājumi bērnam rodas daudz un dažādi, un ir lieliski, ka ar tiem viņš vēršas pie vecākiem. Svarīgi ir nenobiedēt bērnu ar savu reakciju un nepadarīt šo tematu par aizliegtu. Tas, ka bērns uzdod šādus jautājumus, ne obligāti nozīmē, ka viņam ir kāda traumatiska pieredze. Ja bērns šos jautājumus uzdod sabiedrībā vai omītei klātesot un jūs nejūtaties ērti to pārrunāt, var pateikt, ka par šo jautājumu parunāsiet, kad būsiet mājās. Bet tad solījums noteikti jātur. Skaidrojot šos jautājumus, vēlams sniegt realitātei pietuvinātu skatījumu par nāvi, lai nevairotu maģisko domāšanu bērnā. Iespējams, bērnam radīsies daudz jautājumu un šā temata apspriešana nebeigsies ar vienu sarunu.

“Miršanas” spēles un tieši jautājumi – kā reaģēt?

Īpaši aktuāls šis jautājums kļūst trīs gadu vecumā, tomēr šajā laikā bērns miršanu uztver kā spēli – nomira un atdzīvosies. Bērns var rosināt arī “miršanas” spēles. “Pirmsskolas vecumā bērns nomiršanu uztver kā parādību, kas uznāk un pāriet. Bērna smadzeņu fizioloģija ir tāda, ka viņš nespēj uztvert, ka pēc nāves cilvēks paliek miris un neatgriežas. Ja bērns izspēlē šādas miršanas spēles, vecāki var, protams, pastāstīt, ka dzīvē tā nenotiek, tomēr, ja mazajam šis temats ir kļuvis aktuāls, ir vēlams ļaut to izdzīvot – spēlēs, zīmējumos, sarunās,” teic speciāliste. Viņa arī uzsver – jo mierīgāk vecāki runās par nāvi, jo mierīgāk maza vecuma bērni šo tematu uztvers. “Pieaugušie ar savu reakciju un stāstiem rada pieredzi, kas ir labs vai slikts. Ja izbīstamies, kad saruna ir par nāvi, bērns asociē, ka tas ir kaut kas slikts, mamma satraucas vai sadusmojas – tātad par to runāt nedrīkst,” teic Valaine.

Vērts zināt!

Ja mazs bērns kādreiz saka: “Kaut jūs visi nomirtu!”, jāatceras, ka mazais neapzinās šādu vārdu nozīmi un, visticamāk, šie vārdi viņam nāk kā dusmu izpausme, nevis vēlme, lai visi tiešām nomirst. Šādās reizēs labāk bērnam pateikt: “Es redzu, ka tu esi dusmīgs. Kas tevi sadusmoja?”

To, ka nāve ir neatgriezenisks process, bērns līdz galam spēj saprast, sākot apmēram no septiņu gadu vecuma, bet vēl pat astoņos deviņos gados tas var būt ne pilnīgi skaidrs. Ap 10–11 gadu vecumu bērns izprot, ko nozīmē nāve.

Kā runāt ar bērnu par nāvi

Bieži ir dzirdēts ieteikums, ka ar bērnu par sarežģītiem jautājumiem jārunā viņam atbilstošā līmenī. Taču kā noskaidrot, kādā līmenī stāstīt bērnam par kādu jautājumu? Labs variants ir pajautāt viņam pašam – kā tu domā, kas notiek pēc nāves? Tad vecākiem būs redzams, kā mazais pats izprot šo jautājumu. Vai arī, ja bērns prasa: “Mammu, kad tu nomirsi?”, var jautāt: “Un kā tu domā?”. Tad, iespējams, ar savu atbildi bērns jau pastāsta, cik daudz un ko viņš par to ir domājis. “Šo pieeju var attiecināt uz visām tēmām, par ko bērns jautā. Tas ļaus iegūt bērna perspektīvu un modulēt šo fantāziju, tuvinot realitātei un mazuļa vecumam,” atklāj speciāliste.

Kā runāt, ja kāds ir nomiris

Sērošana ir dabisks process, kas parasti iedalāms fāzēs: noliegums, dusmas, kaulēšanās, depresija un pieņemšana. Ja bērns nereaģē, tas nenozīmē, ka viņš nesēro. Iespējams, viņš vēl cenšas saprast, kas vispār noticis. Reakcijas uz kāda tuvinieka nāvi var būt ar novēlošanos.

Ko darīt, ja ģimenē ir sēras?

Labākais būtu dalīties ar bērnu par savām izjūtām un mierīgi pastāstīt, ka ir sāpīgi kādu zaudēt un tas raisa virkni izjūtu. Ir skumji, ir dusmas, vainas izjūta utt. Tas ir pārejoši, tas ir tāds process, kas ļauj izvērtēt attiecības un to nozīmi. Jāvēro, vai bērnam nerodas vainas sajūta par to, ka kāds ir nomiris, piemēram – es sadusmojos uz vectēvu, un viņš nomira. Tad jāpaskaidro bērnam, ka vectēvs nomiris citu iemeslu dēļ.

Ko nedarīt?

• Nevajag teikt, ka viss ir kārtībā, nekas nav noticis. Bērns jūt un redz, ka kaut kas nav tā, kā parasti. Ja vecāks savas sajūtas nenosauc vārdā, bērnam var veidoties priekšstats, ka viņš nepareizi izjūt šo notikumu. Tas var radīt grūtības pašam dzīvē saskarties ar sērām un skumjām. Nevajadzētu arī teikt, lai nepārdzīvo. Svarīgi akceptēt bērna izjūtas.
• Runājot par nomiršanu, nevajadzētu lietot poētiskus apzīmējumus “devās mūžīgā mierā” vai “aizmiga uz mūžiem”, bērnu tas var mulsināt. Bērns to nesaprot – ja mamma ilgi guļ, viņa arī nomirs?
• Nestāstīt, ka mirusī vecmāmiņa visu laiku vēro mazbērnu no debesu maliņas vai ka zibens ir vectēva dusmas, ja bērns ir izdarījis kādu blēņu. Tas bērnā var raisīt sajūtu, ka viņam nav, kur patverties.

Pazīmes, kam pievērst īpašu uzmanību

Ja pēc piedzīvota zaudējuma bērnam rodas miega traucējumi, ir regress (piemēram, čurā gultā, grib, lai pabaro), psihosomatiski traucējumi un uzvedības izmaiņas, ir vērts pakavēties pie sēru situācijas – ļaut mazajam izspēlēt, izzīmēt piedzīvoto. Neizreaģēta emocija bērnam var rezultēties uzvedības traucējumos.