Daudzās ģimenēs ierasts pavisam mazu zīdainīti naktī ņemt blakus gultā. Taču ko darīt, ja bērns aug aizvien lielāks, bet savā gultiņā negrib un negrib gulēt? Cik ilgi tas vispār ir pieļaujams?
Vecāki reizēm izvēlas gulēt vienā gultā ar bērnu “mīļā miera labad”. Visbiežāk to skaidro, sakot, ka
- bērns citādi nevar aizmigt un bieži mostas, tāpēc beigu beigās neizguļas neviens;
- bērns protestē, ja neguļ kopā ar vecākiem.
“Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine skaidro, cik daudz šajos apgalvojumos ir patiesības un vai šāda paraduma ieviešana vispār ir nepieciešama.
Ko nozīmē “gulēt kopā”?
Jēdziens “gulēšana kopā ar vecākiem” ietver gan to, ka bērns guļ vienā gultā ar mammu un tēti, gan to, ka pieaugušo un bērnu gultas atrodas vienā istabā. “Arī sekas no personības attīstības skatupunkta abos gadījumos ir līdzīgas,” norāda speciāliste.
Pētījumi rāda, ka gulēšana kopā ar vecākiem bieži saistīta ar bērna miega traucējumiem, kā arī rada psihoemocionālu un uzvedības traucējumu risku.
Tāpat tiek ietekmēta vecāku miega kvalitāte, no kā tālāk jau var attīstīties trauksme un depresija. Vecākam, kurš guļ kopā ar bērnu, kvalitatīva miega ilgums samazinās vidēji par vienu stundu.
Der zināt
Rietumu kultūrā bērna gulēšana kopā ar vecākiem ir mazāk izplatīta nekā citur pasaulē: Eiropā un Austrālijā 8–39 % gadījumu, bet Āzijā un Āfrikā – 68–100 %.
Tas, cik bieži vecāki guļ kopā ar bērnu, zīdaiņa un pirmsskolas vecumā nemainās, taču krītas, kad mazais sāk iet skolā un sasniedz pirmspubertātes vecumu.
Pirmā gada laikā
Ieguvumi no tā, ka bērns pirmā gada laikā guļ kopā ar vecākiem, ir iespēja ilgāk nodrošināt krūts barošanu, jo māmiņai šādi naktī ir ērtāk, kā arī uzlabot abpusēju emocionālo saikni un veidot drošu piesaisti.
Taču tam, ja bērns guļ ne tikai vienā istabā ar vecākiem, bet vienā gultā ar viņiem, ir arī mīnusi. To vidū ir:
- lielāks zīdaiņu pēkšņās nāves sindroma risks;
- zemāka miega kvalitāte gan bērnam, gan vecākiem;
- biežāka pamošanās naktī;
- trauksmes un cita veida traucējumu attīstība bērnam.
1–3 gadu vecumā
Pusotra līdz trīs gadu vecumā bērnam sākas separācija no vecākiem. Gulēšana kopā ar mammu vai tēti šajā laikā teorētiski var likt šķēršļus viņa psihoemocionālajai attīstībai.
Tas tāpēc, ka dabiski būtu bērnam šajā vecumā atdalīties no mammas un tēta, bet tā vietā turpinās tik intīma kopābūšana kā gulēšana vienā gultā.
Lai gan pētījumu rezultāti nozīmīgus riskus šajā vecumā neuzrāda, bērnam tiek rekomendēts pāriet uz savu istabu, bet noteikti – savu gultu.
3–5 gadu vecumā
Bērns pēc trīs gadu vecuma sāk apzināties dzimumu atšķirības, izjust kaunu, ja kāds redz viņu, piemēram, pārģērbjoties. Šajā laikā vēl guļot kopā ar vecākiem vai vienu no viņiem, veidojas dažādu psihoemocionālās attīstības traucējumu risks.
Iespējami divu veidu traucējumi:
- eksternalizējoši – agresīva, opozicionāra uzvedība, uzmanības noturības grūtības;
- internalizējoši – trauksme, depresija, somatizācija.
Par eksternalizējošiem traucējumiem liecina tādi simptomi kā hiperaktivitāte, noteikumu un sociālo normu neievērošana, dusmu lēkmes, naidīgums, autoritāšu ignorēšana, zagšana, draudēšana, pāridarījumi citiem cilvēkiem un dzīvniekiem, obsesīvi kompulsīva uzvedība.
Savukārt par internalizējošiem traucējumiem liecina izteikta kauna izjūta, kautrēšanās, ēšanas traucējumi, bailes un fobijas, zems pašvērtējums, pārlieku lielas raizes, panikas lēkmes, kā arī tas, ja vienaudži bērnu apsmej un izstumj no sava vidus.
Zināšanai
Obsesīvi kompulsīvi traucējumi – ilgstošas, uzmācīgas, nekontrolējamas domas, kas izraisa spēcīgu trauksmes sajūtu. Lai no tās atbrīvotos, cilvēks veic noteiktas darbības vai rituālus, piemēram, izteikti bieži mazgā rokas, cenšas sakārtot priekšmetus ideālā kārtībā u. tml.
Vairāk nekā 6 gadu vecumā
Ja bērns kopā ar vecākiem guļ līdz sešu gadu vecumam un pat ilgāk, tas viņam rada psihoemocionāli traumējošu pieredzi. No tās nākotnē var attīstīties dažāda veida psihiski traucējumi.
Bieži vien patiesībā nevis bērns vēlas gulēt kopā ar vecākiem, bet vecāki vēlas gulēt kopā ar bērnu, atzīmē psihoterapeite.
Tam ir racionāls izskaidrojums – mammai vai tētim tā vienkārši ir ērtāk.
Iemesls var būt arī vecāku šķiršanās trauksme, pārlieku liels bažīgums par bērnu, pat hiperkontrole.
Kādi ir veselīgas gulēšanas paradumi?
- Līdz pusotra gada vecumam bērns var gulēt vienā istabā ar vecākiem, bet savā gultā. Pieļaujams, ja pieaugušie mazulīti paņem sev blakus tikai reizi pa reizei.
- No pusotra līdz trīs gadu vecumam ir pārejas periods, kad bērns pāriet uz savu gultu vai savu istabu.
- Sākot no trīs gadu vecuma, bērnam noteikti nepieciešama sava gulta un sava istaba vai vismaz nodalīta zona vecāku istabā.