Dažreiz tik ļoti dusmojos... Kā nekliegt uz bērnu?

Kas notiek, kad pieaugušais kliedz uz bērnu?
Kad pieaugušais kliedz uz bērnu, tā mazajam ir traumatiska situācija, kas izraisa stresu un uztraukumu. Ja runājam par pirmsskolas vecuma bērnu, viņam var rasties domas par to, ka viņu nemīl, ka viņš ir slikts, var pazemināties pašvērtējums, rasties dažādi uzvedības traucējumi, piemēram, melošana, agresivitāte, pārlieka emocionalitāte. Bērns, uz kuru kliedz, var kļūt noslēgts un bailīgs. Var pasliktināties uzvedība tajos jautājumos, par ko vecāki kliedz, jo slikta uzvedība var kļūt par veidu, kā piesaistīt uzmanību - bļaušanas brīdī vecāks velta atvasei nedalītu uzmanību, kamēr citā laikā uzmanību praktiski nepievērš. Tātad, arī destruktīva uzmanība bērna uztverē ir uzmanība. Bļaušanas laikā rādītais stress bērnam var somatizēties urinēzē, nervu tikā, valodas raustīšanā.
Un, protams, jārēķinās, ka bērns sāks vecākus atdarināt – viņš no vecākiem būs iemācījies bļaut un problēmas risināt neadekvātā veidā.

Ko darīt, lai vecāki nekliegtu uz savu atvasi?
Ja vecāks bļauj uz bērnu, viņš nevar ne prasīt, ne sagaidīt, ka bērns rīkosies atšķirīgi. Tādēļ ir svarīgi, lai pieaugušajiem pašiem pietiktu emocionālās inteliģences problēmsituācijas risināt adekvātā un akceptējamā formā. Lai bērnu varētu audzināt cieņpilnā veidā, vecākiem ir jāizdara divas lietas:
1. jāpilnveido savas zināšanas bērnu pedagoģijā un psiholoģijā,
2. jāaudzina pašiem sevi kā personībām.

Šie divi ir ilgtermiņa mērķi. Kamēr pie tiem notiek darbs, ir vairākas lietas, ko var darīt jau tagad. Lai vecāki nesāktu kliegt ne uz partneri, ne bērniem, ir svarīgi jau laikus pamanīt pazīmes, kas liecina, ka rodas satraukums un neapmierinātība. Jādara viss iespējamais, lai sevi nenovestu līdz stadijai, kad jāsāk kliegt.
Atzīt dusmas. Ja tomēr ir sanācis “uzvilkties”, to var arī godīgi pateikt – es šobrīd esmu ļoti nikns/ nikna, man ir vajadzīgs brīdis vienatnē, lai nomierinātos. Un tad arī tiešām vajag paņemt šo tik ļoti nepieciešamo pauzi. Pārrunājiet ar bērniem, kādas vispār cilvēkam ir emocijas!
Elpošanas vingrinājumi. Var izmantot elpošanas vingrinājumus. Stresa situācijās cilvēki mēdz elpot sekli, līdz ar to pasliktinās skābekļa piegāde smadzenēm. Mēs varam apzināti elpot dziļi un lēni. Noteikti iemāciet elpošanas vingrinājumus arī bērniem!
Apzinātā skaitīšana. Var izmantot skaitīšanu, bet nevis automātiski no viens uz augšu, bet no augšas uz leju, piemēram, no 100 līdz 1. Var skaitīt alfabētu no Ž līdz A. Galvenā doma- lai nāktos piedomāt pie skaitīšanas procesa. Jo jebkuram cilvēkam emocijas dominē pār intelektu, un tikko mēs pieslēdzam intelektu, emocijas mazinās. Bērns sākotnēji var skaitīt no 10 uz leju.
Iztēlošanās. Var izmantot iztēli, piemēram, iztēlojoties kādu patīkamu ainu, to, kā lidojam bezsvara stāvoklī vai jebkuru citu nomierinošu ainu. Var iztēlē mūrēt sienu, izplaucēt zaru. Katram individuāli jāatrod tīkamā aina, kuru izmantot. Šī dusmu novadīšanas tehnika vairāk piemērota lielākiem bērniem.
Ūdens procedūras. Gulēšana karstā vannā, kāju mērcēšana zāļu vanniņā, karsta duša – visas šīs procedūras var radīt nomierinošu efektu. Arī bērnam dusmu brīžos var ļaut plunčāties vannā, ievērojot visus drošības nosacījumus.
Fiziskās aktivitātes. Fiziska izkustēšanās, piemēram, skriešana, nūjošana, zāles pļaušanas, arī ravēšana un mājas uzkopšanas darbi ļauj izlādēt negatīvo enerģiju. Bērnam vari iemācīt, ka dusmu brīžos drīkst dauzīt spilvenu.

Vai tas nozīmē, ka strīdēties arī nedrīkst?
Dažkārt vecāki vaicā, vai drīkst strīdēties bērnu klātbūtnē. Drīkst strīdēties, ja to prot. Ja pieaugušie var iztikt bez bļaušanas, apsaukāšanās, bez grūstīšanās, ja prot saviem bērniem parādīt, ka konflikta laikā spēj necelt augšā visus pagātnes grēkus, bet konstruktīvi turēties pie konkrētās problēmas, ja prot runāt caur “es sūtījumiem”, nevis vainojot otru cilvēku, ja var parādīt bērnam, ka prot salīgt mieru, tad drīkst strīdēties bērna klātbūtnē. Tas būtu labais piemērs, ko bērnam pārņemt arī savā konfliktu risināšanas praksē jau no mazām dienām.

Kas ir “es sūtījumi”?
Pieaugušie strīdos biežāk mēdz lietot “tu sūtījumus” – tu neizdarīji, tu pateici, tu uzskati, kāpēc tu nepiezvanīji?, kur tu biji?... Savukārt “es sūtījumi” ir runas forma, kurā cilvēks izsakās par sevi. Piemēram, es jutos saskumusi, es dusmojos, mani sāpināja, es uztraucos, esmu nogurusi. Tātad, mēs runājam par sevi, pastāstām, kā jutāmies vai jūtamies. Šis paņēmiens ļoti atvieglo saskarsmi. Taču šī prasme ikdienā ir jātrenē, jāizkopj un jāpilnveido.
Dažkārt pieaugušie, zinot par minēto stratēģiju, ikdienā to nelieto, bet plāno izmantot kādās kritiskās situācijās. Taču tad nesanāk, jo krīzes brīdī mēs automātiski regresējam un rīkojamies ierasti un stereotipiski. Līdz ar to jau ikdienā jātrenējas, lai pareizais rīcības modelis kļūtu par ieradumu. Tad stresa situācijās gan mēs paši, gan bērni mācēs nelamāties, nekauties, nekliegt, neapvainot, mēs mācēsim atvainoties un mums viegli un automātiski būs pateikt “es sūtījumus”.

Ja kaitinošās situācijas atkārtojas dienu no dienas...
Ko darīt ar situācijām, kuras atkārtojas dienu no dienas, par kurām regulāri nākas runāt ar bērnu bez jūtamiem panākumiem, rezultātā izraisot vecāku dusmas? Ja vecāki saskarsmē ar bērnu piedzīvo šādas situācijas, mierīgā brīdī ir skaidri jāizrunā bērna pienākumi un jāvienojas, ka baudas un ekstras netiek dotas avansā. Vispirms ir darbs un pienākumi, atpūta pēc tam. Turklāt skaidri ir jānorunā, kas no visa ir pienākumi, kas bonusi. Ja pašiem galīgi nesanāk, to var darīt ar speciālista palīdzību, turklāt ļoti bieži pietiek ar vienu konsultāciju.
Runājot par ierobežojumu sistēmu – tai ir jābūt saprātīgai un sabalansētai. Ja, piemēram, tiek noņemts uz laiku telefons, to darīt uz dažām dienām, mēnesis vai pat ilgāk daļai bērnu var būt neaptverams izmērs. Sodiem ir jābūt reāli īstenojamiem – jums pašiem taču var būt aktuāli, lai bērnam līdzi ir telefons. Un tā vietā, lai sāktos sadarbība, bērns nostājas pretestības pozīcijā. Sodam bērna acīs ir jābūt izciešamam, nevis bezgalīgam. Sodam jābūt tādam, lai tas nemotivētu bērnu meklēt apkārtceļus. Sodam jābūt tāda, ko paši esat gatavi izpildīt.

Kā rīkoties, ja kliedz bērns?
Ja kliedzējs ir bērns, ir jāatbild mierīgā un nosvērtā balsī. Var teikt, lai bērns dodas uz savu istabu vai arī pašam jādodas uz savējo, piebilstot, ka atgriezīsieties pie sarunas, kad bērns būs nomierinājies un gatavs sarunai. Tas neizslēdz, ka arī bērnam jāmāca pareizi izreaģēt dusmas, jo bērns drīkst dusmoties, viņš nedrīkst kliegt. Tieši tāpat kā pieaugušais drīkst dusmoties uz savu bērnu, bet nedrīkst uz viņu kliegt. Šādi reaģējot mēs bērnam iedodam arī instrumentus, ne tikai norādām uz nepareizu uzvedību.

Foto: Shutterstock