Divgadnieks kož. Ko darīt?

Košana ir bieža parādība mazu bērnu uzvedībā – divu trīs gadu vecumā ar to ir saskārušies daudzi vecāki. Šī ir vecumposmam raksturīga iezīme, tomēr šādu uzvedību bez ievērības atstāt nedrīkst – pieaugušajiem ir jānosprauž robežas ļoti stingri, neļaujot mazulim kost. Ģimenei jāatceras, ka košana var būt arī visai bīstama, tāpēc tai ir jāpieiet nopietni un konsekventi. Protams, ne vienmēr to ir viegli izdarīt, bet, izprotot šāda vecuma bērna specifiku, būs vieglāk šo jautājumu risināt.

Līdz 3 gadu vecumam košana diemžēl var notikt arī bērnudārza grupiņā, un to var būt grūti kontrolēt. Divgadnieks nekad nepaziņos par saviem nodomiem, un tas var notikt pēkšņi, pirms pieaugušie, kas ir tikai daži uz 20 bērniem, spēj reaģēt. Tas vienmēr ir liels pārdzīvojums, un tur, kur ir vairāk bērnu kopā, tas var notikt biežāk nekā mājās.

Ja vecāki jūt, ka mazulis grasās kādam kost, bērniem līdz 3 gadu vecumam labi nostrādā uzmanības pārslēgšana uz kādām citām darbībām vai aktivitātēm

Kāpēc mazuļi mēdz kost

• Izziņas procesa dēļ. Mazi bērni pasauli iepazīst caur muti, līdz ar to vēlas visu pagaršot – arī cilvēkus.
• Robežu pārbaudes dēļ. Košana var būt kā pirmo robežu pārbaudes mēģinājums – bērnam ir vēlme pārbaudīt, kas viņam par to būs, ja kādam iekodīs. Tas ir arī veids, kā mazais mēģina izdzīvot vai nosargāt savas robežas.
• Nepietiekama vārda krājuma dēļ. Šajā vecumā bērns vēl tik labi un ātri neprot izteikt, ko vēlas un kā jūtas. Košana var būt veids, kā bērns mēģina mums kaut ko pateikt vai pievērst sev uzmanību, vai izpaust dusmas.

Kā rīkoties, ja bērns kož
Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut, ka bērns kož, un vecāku nostājai šajā jautājumā jābūt stingrai un pārliecinātai. Ja vecāki šaubīsies par savu lēmumu vai viedokli, bērns to jutīs un neuztvers aizrādījumus nopietni. Lai arī divgadnieka vārdu krājums ir neliels un izteikties tik labi viņš vēl neprot, mazais visu saprot un jūt. Līdz ar to, kad vecāki bērnam saka “Nē!”, “Nedrīkst kost!”, “Nu, nu, nu” vai ko tamlīdzīgu, mazais visu saprot un ir spējīgs uztvert šādu signālu. Savos izteikumos un pārliecībā vecākiem ir jāievēro konsekvence un nekad nedrīkst pieļaut, ka bērns kož.

Šajā vecumā bērns vēl tik labi un ātri neprot izteikt, ko vēlas un kā jūtas. Košana var būt veids, kā bērns mēģina mums kaut ko pateikt

Katrs mazuļa mēģinājums kost ir jāaptur, lai to nepieļautu turpmāk. Mazuli var fiziski apturēt. Ja vecāki zina, ka viņu atvase mēdz citiem kost, sabiedrībā ar bērniem savējais ir jāpieskata pastiprināti un vecākiem ir jābūt ļoti vērīgiem, lai varētu paredzēt brīžus, kad mazais grasās kādam iekost.

Ja bērns ir paspējis iekost, pieaugušajiem ar savu ķermeņa un verbālo valodu ir jāparāda stingrs un konkrēts “nē”. Bērnu var distancēt, nosēdināt nostāk, lai apdomā savu rīcību. Šāda vecuma bērnu nevajadzētu izolēt vienu pašu kādā telpā, bet distancēt viņu tajā telpā, kur atrodas pārējie. Bērns, kuram ir iekosts, jāpažēlo.

Ja vecāki jūt, ka mazulis grasās kādam kost, bērniem līdz 3 gadu vecumam labi nostrādā uzmanības pārslēgšana uz kādām citām darbībām vai aktivitātēm.

Kad tas varētu pāriet
Vecākiem nevajadzētu sevi šaustīt par to, ka viņu bērns kož, taču nepieciešams šo situāciju risināt. Vecākiem nav vajadzīgs domāt par to, kas bērna audzināšanā ir izdarīts nepareizi, bet fokusēties uz to, ko var darīt tagad. Ja visa ģimene šajā jautājumā ir kā vienota komanda un savā rīcībā ievēro konsekvenci, rezultāts var būt ātri sasniedzams. Apmēram trīs nedēļu laikā tam vajadzētu būt atrisinātam, un situācijai ieilgt nevajadzētu.

Lielākā kļūda, ko pieaugušie var pieļaut, ir iekost pretī ar nodomu bērnam parādīt, kā tas ir

Gadījumos, ja bērns ir sakodis kādu citu mazuli, kas ir ārpus ģimenes, vecākiem būtu ieteicams sazināties ar sakostā bērna vecākiem un atvainoties. Tādā veidā tiek nodota informācija, ka situācija ir apzināta un netiek ignorēta un ar šo problēmu tiek strādāts. Tas dos atvieglojumu cietušā bērna vecākiem un palīdz attiecības izlīdzināt. Sakostā bērna vecākiem ir svarīgi zināt, ka otras puses ģimene neuzskata šo situāciju par pieņemamu.

Biežākās pieaugušo kļūdas situācijās, kad bērns kož:

• košana pretim. Lielākā kļūda, ko pieaugušie var pieļaut, ir iekost pretī ar nodomu bērnam parādīt, kā tas ir. Tomēr bērnu tas iedzen strupceļā – mazais nesaprot, kāpēc viņu rāj par to, ko pieaugušais dara pats. No šādas košanas pretī bērns neko neuztver un neko negūst;
• košanas ignorēšana. Reizēm, ja bērns iekož ne tik stipri kādam citam bērnam, vecāki mēdz norādīt, ka tas nav nekas sevišķs, tomēr šādu situāciju ignorēt nedrīkst arī no tā bērna viedokļa, kuram mazais ir iekodis;
• koķetēšana ar šādu situāciju. Piemēram, ja bērns iekož vecākam, viņš nevis konkrēti norāda, ka tas nav pieļaujams, bet pa pusei smejas, pa pusei dusmojas, nedodot stingru un skaidru savu nostāju, ka kost nedrīkst.