Dzejoļi valsts svētkos

DZIMTENE (Jānis Peters)

Vai tu zini, kas Latvija?
Tā ir zeme, mana dzimtene.
Vai tu zini, kas ir dzimtene?
Tā ir zeme, kur es piedzimu.
Vai tu zini, kā es piedzimu?
Tā kā puķuzirnis uzziedēju māmiņai,
tā kā puķuzirnis apvijos ap tētiņu.

TĒVZEME (Jānis Peters)

Mana tēvzeme ir mana tēta zeme.
Es esmu brūnā lācīša tētis.
Lācītis naktī bij aizbēdzis mežā.
Šorīt lācītis man teica: “Tēti,
Cik saldas avenes tēvzemē!”

TEV MŪŽAM DZĪVOT, LATVIJA (Vilis Plūdonis)

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā saulei, kas mirdz debess klajā!
Tu — jauna zvaigzne zvaigznājā,
Kas nule uzlēkusi tajā.

Tev mūžam dzīvot, Latvija,
Kā jūrai, kas tev šalc pie kājām!
Pats Dievs sensenis svētīja
Še tavas āres mums par mājām.

Tev dzīvot mūžam, Latvija,
Kā jūrai lepni, saulei cēli!
Tu — mūsu māte dārgaja,
Mēs — tavas meitas, tavi dēli.

Tev dzīvot mūžam, Latvija,
Tu tēvzeme mums Dieva dotā!
Lai latvju tauta apvienotā
Aug spēkā, slavā, daiļumā!...

LĀČPLĒŠA SAUCIENS (Veronika Strēlerte)

Rudens vēji kad baisi
Atvarus mutuļos jauc,
Izdzirda vētrainie krasti:
Dziļumos Lāčplēsis sauc!

Sauciens uz augšu šāvās
Skanīgs, spēcīgs un tīrs,
Iztrūcies cēlās un āvās
Latviešu karavīrs.

Kopā ar dzīviem un veļiem
Varoņi pulcēties sāk,
Raugi: pa rasainiem ceļiem
Mūžīgā Latvija nāk.

BITES (Zinaīda Lazda)

Ap māti bites aplīp rudenī,
Ap savu valsti mēs, kad vētras staigā.
Ap Latviju, kam vairogs zvaigžņu zaigā,
Mēs aplīpam kā bites rudenī.

Ap savu robežu, ap savu pašu zemi
Mēs rokās dodamies un vienprātībā cietā.
Kā vienā kalumā, kā vienā reizē lietā
Mēs cieši stājamies ap savu pašu zemi.

Skrien strauji vējš, un baigi satumst rieti,
Ap savu māti bites turas cieti.

DZIESMA BRĪVAJAI LATVIJAI (Vilis Plūdonis)

Lai līgo lepna dziesma
Tev, brīvā Latvija!
Kā sauli uzlecošu
Sirds tevi sveicina.

Tu pērle, iznirusi
Iz dzelmju pusnaktīm;
Kā pērli tevi dārgu
Mēs sirdī glabāsim.

Tu puķe, kurai plaucis
Simts gadiem lolots zieds,
Kas tautas ilgām slacīts
Un tautas as'rām liets.

Tu zvaigzne, kas pie debess
Sāk atspīdēt tik nu,
Kaut seno zvaigžņu pulkā
No vecākajām tu.

Tu pavasara straume,
Kas smejot cauri tiek
Caur veca sniega blāķiem,
Ko ziema ceļā liek.

Lai līgo lepna dziesma
Tev, brīvā Latvija!
Audz liela, skaista, spoža,
Kā saule lecoša!

TU ESI LATVIJA (Ojārs Vācietis)
Šo pašu svētāko
Tu neaizmirsti:
vai celies debesīs,
vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā
dali savu prieku,
vai viens pats satiecies
ar pretinieku -
Tu esi Latvija!

KUR? (Pēteris Brūvers)
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

DZIMTAIS PAVARDS (Māra Zālīte)
Dzimtais pavards pie debesīm kuras.
Lai pārnāktu mājās,
mēs neveram durvis,

bet grāmatu vākus
un brīvojam telpu sevī,
kur dzimtenei būt.

No gliemeža mācīties nevaram,
jo mājas nav patvērums mums,
bet mēs būsim patvērums mājām.

LATVIJĀ (Jānis Akuraters)

Tur zinu tevi, zeme senā,
Kur lejas, meži šalc, —
Tur pērkons līksmi jodus dzenā
Un saules prieks nāk sirdī salds.

Tur dzirdu tevi, senā daina,
Kad uguns mirdz un līgo skan,
Tad burvība šo dzīvi maina,
Tiek dvēsele atkal jauna man.

Tur varoņiem un senčiem dusa,
Tur jaunas ciltis cīņā iet;
Tā latvju zeme, kura klusa,
Tā latvju tauta, kura dzied.