“Es savam bērnam mācu…” – bērna nepieciešamība vai vecāku ego apmierināšana?

Lielākoties vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu veiksmīgi. Taču tas, ko katrs uzskatām par veiksmi, atšķiras, norāda Kārlis Matisāns. Vienam vecākam liekas, ka viņa bērns ir veiksmīgs, ja viņam skolā ir teicamas sekmes, citam šķiet, ka galvenais ir būt aktīvam, radošam, darbīgam, bet vēl kāds domā, ka svarīgākais ir sporta spēlē iesisti vārti. Taču tas nenozīmē, ka bērna vērtību skala būs tieši tāda pati.

Uzslavas – par neatlaidību un centību

Ja vecāki bērnam liek iet uz nodarbībām, lai tikai piepildītu savus sapņus un gaidas, viņš var to sajust kā slogu.

“Bērni parasti nevēlas pievilt savus vecākus. Baidoties zaudēt saikni ar mammu un tēti, rodas bailes sagādāt viņiem vilšanos. Bet bailes kavē jaunas informācijas uztveri, jaunu iemaņu apgūšanu,” skaidro “Rimi bērniem” eksperts. “Tāpēc veids, kā mēs runājam, virzot savus bērnus uz attīstību, ir ļoti, ļoti svarīgs.”

Der aizdomāties, ko tieši savam bērnam sakām. Vai uzslavējam tikai tad, kad viņš iemetis basketbola bumbu grozā?

Vai izsakām “komplimentu”, ka pēc četru mēnešu klimperēšanas beidzot skaņdarbu nospēlēja bez aizķeršanās? Vai arī norādām uz to, ka novērtējam darbošanos kopumā?

Ja komplimentu izsaka tikai par rezultātu, bērns uztver, ka viņš ir labs tikai tad, ja, piemēram, bumba ir grozā. Savukārt, ja vecāks pavēsta, ka redzējis visus vienpadsmit metienus un arī divpadsmito, kad mazais trāpīja bumbu grozā, tiek dots pozitīvs signāls turpināt būt neatlaidīgam. “Lai sasniegtu rezultātu ir vajadzīga darbība. Tāpēc jāslavē darbība, nevis rezultāts,” pamato treneris, “jānovērtē ieguldītais darbs, centība.”

Kāpēc nekas nesanāk?!

Tikpat svarīga kā pozitīva komunikācija ir nepieciešamība pēc drošas vides. “Tas nenozīmē labāko pasniedzēju pilsētā, kuram bērnībā ir bijuši augstākie sasniegumi,” uzsver Kārlis Matisāns.

“Droša vide ir iespēja apgūt jaunas iemaņas un uztvert informāciju bez bailēm.”

Citādi var gadīties, ka vecākam rodas jautājums – ja nodrošinājis visu labāko, lai bērns apgūtu kāda mūzikas instrumenta spēli vai sporta veidu, bet nekas nesanāk, kāpēc tā?! Atbilde, iespējams, ir pavisam vienkārša – bērnam nepatīk, bet viņš baidās pievilt vecākus, bailes nobloķē prātu, un viņš nespēj iemācīties neko jaunu. Šādā situācijā svarīgākais ir saprast, papildu nodarbības nelīdzēs!

Galvenais – atgūt uzticību

“Ja kāds vecāks šajā brīdī atpazīst sevi, tad jāsaka – nekas nav zaudēts,” mierina “Rimi bērniem” eksperts. Vajag tikai laiku, lai atgūtu zaudēto bērna uzticību. Kad tā notiks, viņš izstāstīs, kā jūtas, kas konkrētajā nodarbē patīk un kas ne.

Respektīvi – ja pēc treniņa vai pulciņa uz jautājumu “kā tev gāja?”, bērns visu laiku atbild “labi”, to jau var uzskatīt par trauksmes zvanu. Savukārt, ja viņš atzīstas, ka dziedāt vispār patīk, bet nepatīk konkrētā skolotāja, tas būs skaidrs signāls – bērns uzticas.

Šajā brīdī vecākiem vajadzētu spēt to mierīgi uzklausīt un visu atkal nesabojāt ar savas gribas uzspiešanu vai ārējās motivācijas radīšanu.

Nekādā gadījumā nevajadzētu sākt stāstīt, ka “jau ieguldīts tik daudz naudas, ka apstāties būtu neprāts”, vai ka “cits jau brauc uz konkursiem, tātad vēl nepieciešams pamācīties”. “Bet varbūt bērnam pašam to nevajag!” Kārlis Matisāns saka un iesaka ar to samierināties.

Ņem vērā!

Ja bērns vēlas apmeklēt nodarbības, bet negrib startēt sacensībās vai konkursos, vajadzētu parunāt par ieguvumiem un zaudējumiem, kā arī noskaidrot, vai iemesls nav tas, ko nākas upurēt. Varbūt runa ir par brīvu dienu vai pasākumu, kur citi bērni dodas kopā ar vecākiem un kas viņam ir svarīgs?!

Nav svarīga nozare, bet iespēja izpausties

Un vēl – bērns, kurš trenējas kādā sporta veidā tikai tāpēc, ka “tētis grib”, diez vai sajutīs uzvaras garšu un novērtēs kādu labu savu izgājienu laukumā. Vienīgo gandarījumu viņam dos tēva atzinība.

Bērnam vajadzētu ļaut izpausties tajā nozarē, kurā pats vēlas, – mūzikā, mākslā, sportā, dejās vai kādā citā. “Protams, aktīvs dzīvesveids sportistu ģimenē tiks vērtēts augstāk. Taču te atkal der atcerēties, kā ar bērnu par šo tēmu komunicējam!” uzsver treneris.

Tāpat vajadzētu ņemt vērā, ka bērnam nav noteikti jātrenējas tajā sporta veidā, kurā panākumus savulaik guvis tēvs.

Vienam tuvāki būs individuālie, bet citam vairāk patiks komandas sporta veidi, kuros var būt par līderi vai būt līdera paspārnē.

“Ja tēvs bijis komandas kapteinis, nenozīmē, ka arī dēlam tādam jābūt,” piebilst Kārlis Matisāns. “Spēja ieklausīties komandas kapteinī nozīmē spēju būt ērtam un būt vadītam, kas arī mūsdienās nav mazsvarīgas īpašības.”