Ģimenes attiecību spogulis ir kopīgas vakariņas. Ko spogulī vari saskatīt?
Labā ziņa – kursu var uzlabot, ieviešot ģimenes vakariņas kā regulāru kopā sanākšanu, kad notiek mierīgas sarunas un fonā neskan ne TV, ne mūzika, un rokās nevienam nav viedierīces. Ko tas īsti dod?
Par šo tematu – ģimenes maltītes –, kas sākotnēji varbūt izklausās vienkāršs, Inga Akmentiņa-Smildziņa, pārstāvot “Mammamuntetiem.lv” un Rimi Bērniem ekspertus, runāja nesen notikušajā konferencē “Vecāku revolūcija”. Bērnībā mūsu ģimenei kopīgas vakariņas bija ierasta lieta, un visai ilgi nebiju pat aizdomājusies, ka citiem varētu būt citādi, ka ārpus mana “burbuļa” notiek pilnīgi kaut kas cits. Vēl jo vairāk – izrādās, speciālisti gan Latvijā, gan pasaulē kopīgas ģimenes vakariņas saviem klientiem izraksta kā ārstniecības līdzekli.
Lai uz vakariņām paskatītos kā uz spoguli, veicu mazu pētījumu. Aptaujāju un sarunājos ar vecākiem, pusaudžiem vecumā no 10 līdz 14 gadiem un Latvijā atzītiem speciālistiem. Kopumā aptaujā un sarunās tika iesaistīti 42 cilvēki. Turpmāk redzamie dati un citāti ir no manis veiktās aptaujas.
Šeit video intervijas par to, kādas ir ģimeņu vakariņošanas tradīcijas Latvijā. Jāatzīstas – par dzirdēto biju pārsteigta.
Mani novērojumi liecina, ka visbiežāk vienkārši uzturēt ģimenes vakariņošanas tradīciju liekas tiem vecākiem, kam:
- ir viens bērns;
- ir mazi bērni;
- ģimene nav šķīrusies.
Tikām citās ģimenēs ar šo veicas dažādi. Piemēram, augstāk esošajā video bērni un mammas godīgi izstāsta: vakariņojam katrs savā istabā, katrs ar savu gadžetu rokās
Jāuzsver, ka kopīgas maltītes kā vērtība ir tad, kad tā nav mehāniska kopā sanākšana. Kad tās ir skaists, emocionāli patīkams ģimenes mirklis, regulāra ikdienas tradīcija. Un regulāra, mīļa tradīcija ir vajadzīga katrai ģimenei. Visvieglāk šādu tradīciju ir īstenot ar kopīgām maltītēm. Jo visiem taču katru dienu ir jāēd. Bet kāpēc daudzās ģimenēs tā nenotiek?
Maltīte pie gadžetiem = pārēšanās
Manas mazās aptaujas dati liecina – tikai pusei ģimeņu šobrīd ir ideālās vai gandrīz ideālās vakariņas, t.i., visiem kopā un bez TV vai citiem gadžetiem.
Ir zināms, ka ir bērni mazēdāji. Un ir vecāki, kuri situāciju risina, nosēdinot bērnu pie ekrāna. Tas ir vairāk nekā slikti. Bērns tiek pieradināts neieklausīties savā organismā
“Gan bērniem, gan pieaugušajiem, ēdot pie ekrāna, ir izmainīta sāta sajūta. Mūsu nervu šūnas ir nodarbinātas ar informācijas apstrādi, kas nāk no ekrāna, nevis no šķīvja,” aptaujājot speciālistus, uzsvēra uztura speciāliste, Rimi Bērniem eksperte Olga Ļubina.
Vakariņas visiem kopā = piederības sajūta
“Man ēšana nav tik svarīgs rituāls. Man dažkārt patīk paēst vienatnē,” video intervijā teica 12 gadu veca meitene. Ja bērnam šis rituāls nav svarīgs, pastāv varbūtība, ka viņš nezina, kas tas īsti ir un cik jauki un būtiski tas ir. Līdz ar to šo vērtīgo tradīciju bērni, iespējams, nenodos nākamajām paaudzēm.
“Ar valodu bagāta vide mājās – šī ir viena no svarīgām bērnu attīstību veicinošām lietām. Kopīgas ēdienreizes ir ideāla platforma, kur risināt sarunas, citam citu sadzirdēt un justies piederīgam,” speciālistu intervijās teica LU asociētā profesore, ģimenes terapeite Baiba Martinsone.
Savukārt bērnu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs kopīgas maltītes saviem klientiem paraksta kā ārstniecības līdzekli
“Kopīgas maltītes saviem klientiem es parakstu kā ārstniecības līdzekli. Kad piedalījos Eiropas Bērnu psihiatrijas kongresā, speciālisti no Hārvardas, kas pēta digitālās atkarības, stāstīja: viena no efektīvākajām viņu novērotajām intervencēm ir kopīga maltīte. Stundu vai īsāku laiku, taču regulāra un visai ģimenei kopā. Tad var novērot uzlabojumus visās jomās, sākot ar vecāku un bērnu attiecībām. Tā ir vienkārša lieta, nav sarežģīti īstenojama. Tomēr ir ģimenes, kuras to var, un ģimenes, kuras nevar,” tā Pusaudžu resursu centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs.
Vakariņas + vienatne = vientulība
Viedokli par ģimenes vakariņu nozīmi jautāju arī profesoram, ārstam psihoterapeitam Artūram Utinānam. Viņš norādīja, ka šodienas bērni slikti apgūst attiecību veidošanas iemaņas. Jā, ļoti labi ir uztrenētas iemaņas, kas noderīgas virtuālajā pasaulē, un arī tas ir svarīgi. BET.
Utināna kungs minēja kādu pētījumu Japānā – aptuveni 30% cilvēku vecumā līdz 36 gadiem nav bijušas seksuālas attiecības. Virtuālajā pasaulē kolosāli koķetētāji, reālajā – nezina, ko darīt, kad iecerēto cilvēku satiek. Speciālisti šo skaidro ar to, ka bērnībā nav apgūtas attiecību veidošanas prasmes.
Prasmes, kā veidot attiecības, ir jāmācās. Kopības sajūta ir jāiemācās. Jāapgūst kopš bērnības. Kopgalds ar mierīgām sarunām ir īstā vieta, kur to darīt
“Mācīties attiecību veidošanas prasmes – tas ir, kā mācīties braukt ar velo. Pat ja pēc iemācīšanās nebrauksi vairākus gadus, tu zināsi, kā to darīt. Ja sāksi mācīties velo braukšanu vēlākā vecumā, ies grūti,” uzsver profesors, ārsts psihoterapeits Artūrs Utināns.
Dabūt pie vakariņu galda pusaudzi – tas ir konflikts
“Es gribētu, lai mēs apsēžamies pie kopīga galda, neskatāmies telefonā. Bet ar pusaudžiem – es nezinu, kā to izdarīt. Tas ir konflikta jautājums,” video intervijās atzinās kāda mamma. Komentējot šo situāciju, bērnu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs rosina: “Tad jādomā, cik ļoti ir ielaistas šīs problēmas, ja ģimenē vairs nevar saorganizēt, lai katru dienu apsēstos ar bērnu pie viena galda.”
Vakariņu galds ir vieta, kur jārodas pozitīvām emocijām. Bet cik bieži ir redzēts, ka vecāki baksta un apsauc bērnus pie galda? Vai draud, piemēram: “No galda prom neiesi, kamēr neizēdīsi šķīvi. Nemuļķojies, nedīdies, ēd!”
“Arī pieaugušie pie galda mēdz konfliktēt. Risināt, piemēram, greizsirdības scēnas, strīdēties par naudas lietām. No tā lielajai dzīvei bērns var paņemt sev līdzi – nē, kopīga maltīte ir negatīvas emocijas,” skaidro Artūrs Utināns. Tāpat viņš norāda, ka citkārt vakariņu galds pārvēršas par spoguli, kurā ieraudzīt, kā vecākā paaudze jaunajai uzspiež savu gribu. Piemēram, vecmāmiņa pārmet: visu dienu nostāvēju pie plīts, bet jūs tikai paknābājāt!
Psihoterapeits Artūrs Utināns saviem klientiem mēdz “izrakstīt” ģimenes sapulces. Taču viņš atgādina: ja jārisina grūti jautājumi, sapulcēm nevajag notikt vakariņu laikā
Mūsu pieredze
Pirms vairākiem gadiem bija viens mirklis, kad jutu: kopīgas vakariņas mums sāk izpalikt. Tas notika, kad bērni sāka pārvērsties pusaudžos. Atceros, kā domāju: kāpēc es tik ļoti gribu tās kopīgās vakariņas? Kāpēc citiem gribu uzspiest savu iedomu? Atzīšos: toreiz neatradu īpašus argumentus PAR. Es vienkārši piecirtu kāju un teicu, ka vakariņas ir obligāta lieta. Iespējams, intuitīvi. Un tagad esmu laimīga, ka mums ir kopīgas vakariņas.
Kā mēs vakariņojam – pat ja ēdam pelmeņus, uzklājam galdu un sanākam kopā kaut vai uz desmit minūtēm. Izslēdzot visus fona trokšņus. Ar telefonu pie galda neviens nenāk. Tas pat ir kā nerakstīts likums. Pārrunājam vienkāršas lietas. Var arī nerunāt, ja negribas.
Kad bērni bija mazāki, speciāli organizēju vienkāršus uzdevumus, kas rosina sarunas. Piemēram, katrs novērtē savu dienu skalā no 1 līdz 10. Ja bērns ieliek atzīmi 5, ir labs pamats sarunai. Arī atzīme 10 ir labs pamats sarunai
Esmu priecīga, ka toreiz piecirtu kāju. Tagad lielie bērni ir pusaudži, un viņiem daždien pie galda nevar aizbāzt muti – viņi prot dalīties piedzīvotajā.
Šobrīd mēs esam komanda – arī konferencē “Vecāku revolūcija” piedalījos kopā ar saviem pusaudžiem.
Lekcija “Kopīga maltīte kā ģimenes attiecību spogulis” konferencē “Vecāku revolūcija”
Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja