Ģimenes kopīgās vakariņas. Kāpēc šis ikdienas rituāls ir tik būtisks?

“Vakariņas ir kā ģimenes spogulis, kurā var ieraudzīt, kā šobrīd ģimenē klājas. Vai pie kopgalda sēdošie ir priecīgi cits citu satikt? Vai sarunājas, uzklausa viens otru? Varbūt gluži pretēji – katrs skatās savā ierīcē? Vai varbūt pat katrs ar savu ierīci un vakariņu šķīvi atrodas savā istabā…” stāsta trīs bērnu mamma, “Rimi Bērniem” eksperte Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Vakariņu tradīcija ir jāveido un jākopj

Kopīgas maltītes kā vērtība ir tad, kad tās ir skaists, emocionāli patīkams ģimenes mirklis. Regulāra ikdienas tradīcija. Un regulāra, mīļa tradīcija ir vajadzīga katrai ģimenei. Teorētiski visvieglāk ko tādu ir īstenot ar kopīgām maltītēm. Jo visiem taču katru dienu ir jāēd.

“Tradīcijas nerodas pašas no sevis, tās kādam ir jāveido. Kopīgas maltītes kā tradīcija ir jāiedibina vecākiem, un vislabāk, ja to sāk darīt, kamēr bērni ir pavisam mazi. Jā, pat jau tad, kad mazuli tikai sāk piebarot – arī viņam jāsēž pie kopgalda un jāēd kopā,” teic Inga.

Visbiežāk vienkārši uzturēt šo tradīciju liekas tiem vecākiem, kam:

1) ir viens bērns;

2) ir mazi bērni;

3) ģimene nav šķīrusies.

Grūtības vakariņu tradīcijas noturēšanā var sākties, kad ir vairāki bērni (piemēram, jāsalāgo ģimenes locekļu laiki, lai vakariņas var notikt kopā), kad bērni paaugas (pusaudži var spuroties pretī šai tradīcijai) vai kad ģimene izšķiras (lai cik grūti ir sērošanas posmā, vakariņošanu tradīcija ir jāturpina).

7 ieteikumi tradīcijas – ģimenes vakariņu – veidošanai un uzturēšanai

“Mūsu ģimenē vakariņas notiek pie kopgalda, un jāteic, vienā brīdī izveidotā tradīcija sašūpojās – kad lielākie bērni kļuva par pusaudžiem. Viņi sāka atteikties nākt pie kopgalda, aizbildinoties, ka grib savā istabā. Tomēr teicām, ka vienai ģimenes sanākšanai dienā ir jānotiek. Tagad esam gandarīti, ka tradīciju ir izdevies noturēt,” saka Inga Akmentiņa-Smildziņa.

1. Pievienojas arī tas, kurš tobrīd negrib ēst. Reizēs, kad kāds no ģimenes ir jau paēdis, pirms vakariņas ir gatavas, arī paēdušo aicinām pie galda. Nē, nevis ēst, bet pabūt kopā. Tas ir veids, kā mācīties veidot attiecības, kā mācīties kopības sajūtu. Un šī sajūta jāapgūst kopš bērnības. Tas ir kā mācīties braukt ar velosipēdu: pat ja pēc iemācīšanās nebrauksi vairākus gadus, tu zināsi, kā to darīt. Ja sāksi mācīties velo braukšanu vēlākā vecumā, ies grūtāk.

2. Bez spiešanas ēst. Diemžēl dažkārt vakariņu galds pārvēršas par spoguli, kā vecākā paaudze jaunajai uzspiež savu gribu. Piemēram, vecmāmiņa saka: “Visu dienu nostāvēju pie plīts, bet jūs tikai paknābājāt!” Vai arī: “Tu esi izdomājis būt veģetārietis? Nu beidz ākstīties, šie mani kāpostu tīteņu agrāk tev taču tik ļoti garšoja!”

Ir jāļauj teikt nē, un pateiktais jārespektē. Ēšana pieklājības pēc var novest pie pārēšanās, un arī tas ir jāmācās – nepārēsties.

3. Uzklāts galds, pat ja vakariņās pelmeņi. Mēs ģimenē uzklājam galdu un sanākam kopā kaut uz 10 minūtēm pat tad, ja vakariņās paredzēti pelmeņi. Izslēdzot visus fona trokšņus. Ar telefonu pie galda neviens nenāk. Tas ir kā nerakstīts likums.

4. Maltīte bez TV un citiem gadžetiem. Ir ļoti būtiski, lai fonā neskan ieslēgts TV – pie kopgalda jāmācās ieklausīties citam citā, nevis TV skaņās. Tāpat jāatgādina, ka gan bērniem, gan pieaugušajiem, ēdot pie ekrāna, ir izmainīta sāta sajūta. Mūsu nervu šūnas ir nodarbinātas ar informācijas apstrādi, kas nāk no ekrāna, nevis no šķīvja. Izņēmums nav arī bērni mazēdāji, kurus citkārt vecāki uz ēšanu mēdz pievilināt, noliekot ekrānu ar multenīti. Bērna nākotnes veselības vārdā, lūdzu, nedariet tā – šādā veidā bērns tiek pieradināts neieklausīties savā organismā.

5. Maltīte ar patīkamām sarunām. Ģimenes kopīgās vakariņas ir vieta un laiks, kur sarunāties, vienam otru sadzirdēt, justies piederīgam. Ir speciālisti, kas kopīgas vakariņas ģimenēm iesaka, ja, piemēram, pusaudzis piedzīvo kādas grūtības. Jo, uzsākot šādu vakariņošanas tradīciju, pirmais, kas ģimenē uzlabojas, – savstarpējās attiecības.

Sarunām ir ārkārtīgi liela nozīme un pozitīva ietekme, taču mūsdienu ģimenes sarunājas pārlieku maz. Ar valodu bagāta vide mājās ir viena no svarīgām bērnu attīstību veicinošām lietām.

Sarunas var būt ļoti vienkāršas – pastāstot un uzklausot, kā nu kuram dienas gaitās ir veicies. Var arī nerunāt, ja negribas.

Kad bērni bija mazāki, speciāli organizēju vienkāršus uzdevumus, kas rosina sarunas, kas māca sarunāties. Piemēram, katrs tika aicināts novērtēt savu dienu skalā no 1 līdz 10. Ja bērns ieliek atzīmi 5, ir labs pamats sarunai. Arī atzīme 10 ir labs pamats sarunai.

6. Problēmsarunām vakariņu laikā nē. Vakariņu galds ir vieta, kur jārodas pozitīvām emocijām, pretējā gadījumā neviens pie šī galda pulcēties negribēs. Tomēr tik bieži ir redzēts, ka vecāki baksta un apsauc bērnus pie galda! Piemēram: “No galda prom neiesi, kamēr neizēdīsi šķīvi!” vai “Nemuļķojies, nedīdies, ēd!”.

Arī pieaugušie pie galda mēdz konfliktēt. Risināt, piemēram, greizsirdības scēnas. Strīdēties par naudas lietām. No tā bērns lielajā dzīvē sev līdzi paņem: nē, kopīga maltīte ir negatīvas emocijas.

Lai risinātu grūtos ģimenes jautājumus, ir vērts ieviest citu tradīciju – ģimenes kopsapulci.

7. Arī pusaudži pie kopgalda. Iespējams, arī jūsu ģimenē pienāks mirklis, kad pusaudzis gribēs ar savu vakariņu šķīvi aizslīdēt uz blakusistabu. Vecākus aicinu pastāvēt uz savu – kopgaldam ir jāpievienojas un bez viedierīcēm. Ja vakariņas notiek atsevišķi, tiek veicināta izolācijas sajūta. Tikai vēlreiz un vēlreiz sev atgādiniet – pie vakariņām bez kašķiem un pārmetumiem.

Ieguvumi no šādas kopā būšanas ir ievērojami: ģimene – arī pieaugušie – mācās dalīties, sarunāties. Ikviens jūtas uzklausīts. Pastāv lielāka varbūtība, ka bērniem nākotnē labāk veiksies attiecību veidošanā. Un vēl kas – ļoti iespējams, bērni izaugot šo tradīciju turpinās arī savā ģimenē.

Ja jūsu ģimenē vakariņas jau ir silta, skaista tradīcija, šis ir mirklis, kad sev uzsist uz pleca un oficiāli paslavēt. Un likt aiz auss, ka tā jānotur, lai vai kādi vēji ģimenē pūš.