Jokošanās un bērna izjokošana – cik daudz jokoties un kad ir par daudz?

Ko joki dod bērna attīstībai

Smiekli ir vitāli svarīgi cilvēka attīstībai. Ir pētījumi, kas parāda, ka bērni, kas prot jokoties un darīt blēņas, ir apveltīti ar augstāku intelektu, tāpēc saprātīgā apjomā to bērnam noteikti vajag atļaut. Jokošanās un spēlēšanās ir līdzās pastāvoši procesi, un, kā zināms, spēlēšanās ir pamats bērna attīstībai. Humors un joki dažāda vecuma bērniem sniedz atšķirīgus ieguvumus.

• Zīdaiņa vecumā – pieķeršanās veidošanās.
• Pirmsskolas vecumā – veids, kā tikt galā ar šķiršanās trauksmi.
• Sākot no 3 gadiem un vēlāk – socializēšanās, iekļaušanās vienaudžu grupā, komunikācijas normu izpratnē.
• Pusaudžu vecumā – rīks romantisku attiecību veidošanai, daļa no flirta.

Kā uzjautrinās bērni

Jokus un humoru bērni attīsta pamazām. Novērojams, ka zīdainis spēj pasmaidīt pirmajās dzīves nedēļās, bet 10–20 nedēļu vecumā viņš jau spēj smieties un reaģēt uz dīvainām vecāku grimasēm. 8–12 mēnešu vecumā smiekli sasaistās ar negaidītu un pārsteidzošu stimulu, bet tādu, kas nav biedējošs. 3–5 gadu vecumā 95 procentos gadījumu bērns smejas komunikācijas laikā ar apkārtējiem. Mazākā vecumā bērns smejas par kustībām vai cita veida izpausmēm, bet lielākā vecumā jau arī par pašu saturu.

Bērni līdz piecu gadu vecumam vairāk smejas par to, kas pašiem liekas smieklīgs, viņiem ir grūtāk izprast smiešanos par citu jokiem.

“Apmēram līdz septiņu gadu vecumam bērni var darīt lietas un pārvērst kā joku kaut ko, kas pieaugušajiem nešķiet smieklīgas – tā ir bērnu humora izjūta. Piemēram, mazus bērnus uzjautrina izmantot kādu priekšmetu tam, kam tas nav paredzēts – bērni liek pie auss banānu un runā kā pa telefonu. Tāpat noteiktā vecumā bērniem aktuāli kļūst joki par “podiņa lietām”,” stāsta Laura Valaine.

Joks vai meli?

Bērni nesaprot ironiju līdz sešu gadu vecumam. Tad viņi lietas uztver burtiski, ironija un pārnestās nozīmes joki var šķist kā meli. Piemēram, ja pieaugušais joko, ka zobārsta krēslā mazais lidos kā kosmosā, bet bērnam, ieraugot, ka tas ir parasts zobārsta krēsls, šāds joks vai uzmundrinājums izklausās kā meli. Tāpēc nozīme var būt intonācijai, kādā joks tiek pateikts – tā var bērna palīdzēt uztvert, ka pieaugušais melo.

Novērojams, ka bieži vien, kad pieaugušie pajokojas un sāk smieties, bērns ar acīm meklē uzticamas personas reakciju un savu reakciju modulē pēc tā. Šis ir iemesls, kādēļ jāsajūt bērns, kad ar viņu jokojaties! Ja viņš nesaprot, kas no pieaugušo teiktā ir vai nav joks, instinktīvi uzticas pieaugušajiem.

“Ja humors dominē visu laiku, bērns tiek muļķots nemitīgi, bērna pašvērtējumu tas pazemina.

Ja humors tiek dozēts, ir blakus kāds uzticams pieaugušais, kurš paspoguļo – kas ir joks, kam ticēt un kam nē – tas bērna pašvērtējumu ceļ, jo viņš pēc tam šīs prasmes apgūst, un pats sāk līdzīgi jokoties, atkarībā no vecuma un intelekta,” atklāj eksperte.

Padomi vecākiem

1. Atbalstiet bērnus, ja viņi vēlas jokoties! Pat ja jums joks nešķiet smieklīgs, tas ir veids, kā bērns attīsta savu humora izjūtu.
2. Neaizliedziet bērnam par kaut ko jokot. Tā vietā skaidrojiet, kāpēc kāds joks var citus aizskart, sāpināt vai pavērsties pret pašu bērnu.
3. Nekauniniet bērnu par vēlmi jokot – ja viņš radu pulkā pajoko ne visai ētiski, labāk pasmieties par joku un mainīt tematu. Ja bērns saņems ļoti spēcīgu reakciju, viņam būs vēlme to atkārtot.

Joks kā stresa pārvarēšanas stratēģija

Humors nereti ir viena no psihiskajām aizsardzībām pret nepatīkamām emocijām – kad spējam par kādu notikumu, kas bijis nepatīkams, pasmieties. Arī bērnam tā ir viena no distresa pārvarēšanas stratēģijām.

“Tā var būt kā apzināta stresa pārvarēšanas stratēģija, ko bērnam māca vecāki, piemēram, parādot kādu smieklīgu lietu, lai bērns pārvarētu šķiršanās trauksmi, cenšoties bērnam novērst fokusu no skumjām uz ko citu.

Veselīga cilvēka psihe ir tendēta uz to, ka humors ir dabīga reakcija uz neērtām situācijām. Visam, protams, ir jābūt robežai. Humors ir veselīga adaptācija, kas mīkstina gaisotni. To arī paši lietojam, kad gribam salauzt sastingušu atmosfēru,” par humora lietošanu neērtās situācijās stāsta eksperte.

Par tādām lietām nejoko?!

Tomēr var gadīties arī pretēji – bērns ir iegājis jokos tik tālu, ka sāk jokot par visu ko, kas pieaugušajiem varētu likties neētisks. Tad nereti pieaugušie norāda – par tādām lietām nejoko! Vai ir lietas, par kurām nevajadzētu jokoties? Kā stāsta Laura Valaine, arī par jokošanos var domāt robežu kontekstā. “Ja bērns pasaka joku, piemēram, par nāvi vai miršanu, bērnam var stāstīt, ka šāds joks var citu aizvainot.

Ja jūtam, ka joks tiešām kādu citu var aizvainot un tas var pavērsties pret pašu bērnu, labāk bērnam to pastāstīt, nevis strikti aizliegt par to jokot.

Tas tomēr ir individuāls jautājums – kādā sabiedrībā par nāvi joko, bet kādā tas ir tabu. Mums atšķiras humora līmeņi, sarkasma uztvere. Drīzāk ieteiktu bērnam skaidrot, kāpēc ar kādu tēmu būt uzmanīgiem, nevis aizliegt par to jokot,” rosina speciāliste.