Kā atteikties darīt blēņas?

Draugi, klases biedri, paziņas – tie ir svarīgi un nozīmīgi cilvēki jebkura bērna, pusaudža un arī jaunieša dzīvē. Un reizēm viņi mēdz piedāvāt pamuļķoties. Šīs blēņas var būt pavisam nevainīgas un bērnišķīgas, kā arī diemžēl ar nopietnām, pat neatgriezeniskām sekām. Reti kad blēņošanās brīdī mūsu atvases aizdomājas par sekām.

Kāpēc bērniem ir grūti atteikties darīt to, ko citi vēlas?
Bērns var baidīties izskatīties pēc zaķpastalas un gļēvuļa, var satraukties, ka viņu ignorēs un izstums no grupas, ka par viņu smiesies. Neviens nevēlas nonākt izolācijā vai kļūt par izsmieklu. Kad tik svarīgi ir piederēt un būt atzītam, tad pretoties nozīmīgiem cilvēkiem, autoritātēm ir patiesi liels varoņdarbs pat pieaugušajam, kur nu vēl bērnam vai pusaudzim. Bērniem, pusaudžiem un pat jauniešiem, kuri nav nobrieduši, piemīt egocentrisms, kas nozīmē – “ja man ir jautri, tad tas IR jautri”. Bieži bērniem pietrūkst empātijas un pieredzes, lai laikus apstātos.

“Lai pasargātu bērnus no pavisam nopietnām nepatikšanām, pamēģinot narkotikas, alkoholu vai cigaretes, līdzās jau aprakstītajiem ieteikumiem vecākiem jāveic nopietni profilaktiski pasākumi

Ar kādām grūtībām sastopas bērns, kurš nevēlas piedalīties blēņās?
Kad visi jau ir gatavi darīt blēņas, biedri ir entuziasma un enerģijas pilni, var palīdzēt stingrs un noteikts “nē”. Māciet bērnam, ka pat tad, ja viņš ir sācis darboties kopā ar pārējiem, viņš jebkurā brīdī var atteikties piedalīties. Nekas nav jāpaskaidro, nevajag attaisnoties par savu rīcību. Ar stingru “es nepiedalos!” vajadzētu pietikt. Nevajag kritizēt pārējos, apsaukāt. Var pateikt: “Mēs jau esam par lielu tādām blēņām” un piedāvāt darīt ko citu. Ja neizdodas pārliecināt biedrus, bērns drīkst nepiedalīties.

Bērns var būt norūpējies, vai pēc atteikuma nepaliks bez draugiem

Ja bērnam nav izdevies atrunāt draugus no blēņām, teikt vai neteikt par to pieaugušajiem?

Noteikti jāsaka, ja blēņas var kādam nodarīt ko ļaunu vai “beigties slikti”. Narkotiku izmēģināšana vai pat lietošana, piedāvājums elpot ar maisiņu galvā, apņēmīga došanās barā piekaut kādu – šādi un līdzīgi notikumi ir jādara zināmi pieaugušajiem. Reizēm bērns negrib piedalīties, taču pārējie izdara spiedienu apsaukājoties un draudot. Šādām situācijām bērns jāgatavo, mācot:

• stingri atteikt;
• atkārtot “es to nedarīšu” tik reižu, cik nepieciešams;
• kļūt uzstājīgam un jautāt, piemēram: “Vai jūs man esat kādi priekšnieki? Kāpēc man jūs jāklausa?”;
• ja nekas nelīdz, pagriezties un doties prom.

Bērns var būt norūpējies, vai pēc atteikuma nepaliks bez draugiem. Ja draugi ir patiesi un īsti, viņi nekur nepazudīs un, iespējams, pat vairāk cienīs kādu, kurš spējis nepadoties. Nevajag atgādināt biedriem, ka “es taču jūs brīdināju”, pieaugušo klātbūtnē nevajadzētu “izcelties” uz nogrēkojušos fona, vēlams uzvesties draudzīgi, it kā nekas nebūtu noticis.

“Lai pasargātu bērnus no pavisam nopietnām nepatikšanām, pamēģinot narkotikas, alkoholu vai cigaretes, līdzās jau aprakstītajiem ieteikumiem vecākiem jāveic nopietni profilaktiski pasākumi, informējot atvases gan par vielām, gan dīleriem un atkarības veidošanās mehānismiem, gan kaitīgo vielu neatgriezenisko iedarbību uz smadzeņu attīstību un ietekmi uz reproduktīvo sistēmu. Viens no padomiem, ko vecākiem vēlams dot bērnam jau agrā bērnībā: “Domā ar savu galvu!” Tomēr vecākiem jāatceras: lai cik daudz un nopietni viņi būtu runājuši ar saviem bērniem, daži diemžēl neatsakās izmēģināt citu ieteikumus. Ja situācija ir nopietna, vēlams meklēt speciālistu palīdzību,” norāda psiholoģe Iveta Aunīte.

Attēla avots: www.pexels.com