Kā iemācīt bērnam dalīties?

Jautājumi par spēju dalīties aktuāli kļūst vecumā, kad bērns sāk apzināties sevi kā atsevišķu būtni, kad saprot, ka viņš un mamma nav viens veselums. Parasti mācīšanās dalīties notiek pakāpeniski ikdienišķās situācijās. Tāpat svētku reizēs, kad ģimenes lokā dala saldumus, arī esot ciemos pie kāda bērna vai uzņemot viesus mājās.

Gatavojoties uzņemt ciemiņus, ar pirmsskolas vecuma bērnu pirms viesu uzņemšanas var vienoties, kuras no viņa rotaļlietām tiks atstātas pieejamā vietā, lai visi atnākušie mazie ciemiņi varētu paspēlēties

Lai bērnam iemācītu dalīties, ir jāievēro vairāki nosacījumi.

1. Pirms mācām dalīties, dodam atļauju to nedarīt. Ja bērnam ir dota atļauja nedalīties, viņam kļūst daudz vieglāk dalīties, jo spēja dalīties veidojas, ja ir drošības sajūta, ko dod apziņa, ka arī bērnam ir īpašuma tiesības un iespējas ietekmēt notiekošo.
2. Mācām robežas “mans / nav mans”, “tavs / nav tavs”. Līdzīgi kā bērnam tiek dota atļauja nedalīties, tāda ir ikvienam ģimenes loceklim – arī mammai, tētim, brālim, māsai. Katram var būt kādas lietas, kuras citiem nav ļauts aiztikt. Un te nav stāsts tikai par to, ka bērns nedrīkst ņemt nazi paša drošības dēļ vai fotoaparātu, jo tas ir dārgs. Runa ir arī par cita ģimenes locekļa mīļlietām, kurām nav lielas materiālas vērtības, vai, piemēram, cita bērna skolas piederumiem.
3. Prasām atļauju arī bērnam. Arī vecākam, kurš vēlas paņemt kaut ko bērnam piederošu, būtu jāprasa atļauja. Protams, mazam bērnam nepieder pārāk daudz tikai viņa lietu, bet noteikti jāprasa atļauja paņemt viņa mīļāko segu vai mīksto lācīti izmazgāšanai. Arī pieaugušajiem taču nepatīk, ka viņu lietas ņem bez atļaujas.
4. Lūgt atļauju vēl nenozīmē dabūt. Bērnam jāmāca, ka vienmēr ir jāprasa cita lietas. Taču, ja prasa, vēl nenozīmē, ka dabūs.
5. Ļaujam bērnam piedzīvot dalīšanās prieku. Kad mazs bērns, kurš tikko sācis apgūt dalīšanās māku, vēlas pacienāt mammu vai tēti ar kādu kārumu vai savu brokastu putru, pieaugušajiem tam vajag ļauties un bērnu par dalīšanos paslavēt. Ja bērnam regulāri atteiks, viņš var pieņemt, ka dalīšanās nav vērtība.

Sagatavošanās pirms ballītes
Gatavojoties uzņemt ciemiņus, ar pirmsskolas vecuma bērnu pirms viesu uzņemšanas var vienoties, kuras no viņa rotaļlietām tiks atstātas pieejamā vietā, lai visi atnākušie mazie ciemiņi varētu paspēlēties. Un var sarunāt, kuras bērnam mīļas un svarīgas lietiņas tiks noliktas citiem neredzamā un nepieejamā vietā. Tāpat ar bērnu jāsarunā, ka nenotiks lielīšanās ar tām rotaļlietām, ko citi bērni nevarēs dabūt. Vecāki nedrīkst pieļaut situāciju, ka ballītes gaitā kādas no iepriekš atļautajām mantām pēkšņi citiem bērniem kļūst aizliegtas. Ir svarīgi, ka bērns var justies droši par savām lietām, tomēr arī viņš savos lēmumos nedrīkstētu būt nekonsekvents, īpaši citu bērnu klātbūtnē.
Ja ciemošanās iemesls ir dzimšanas dienas ballīte, gan ar mazo gaviļnieku, gan ciemiņiem var sarunāt, ka dāvanas jubilārs var apskatīt, bet tad tās jānoliek malā, lai rūpīgāk apskatītu un izmēģinātu pēc pasākuma.

Ja bērnu vidū rodas konflikti, nespējot sadalīt rotaļlietas vai kādas citas lietas, pieaugušajiem noteikti ir jāiesaistās, mācot un rādot, kā dalīties, un uzsverot, ka dalīties ir labi un pareizi

Ja bērns nevēlas dalīties
Ja bērns nevēlas dalīties vai arī to darīt ir grūtības, tas pirmsskolas vecumposmā ir normāli. Uztraukties jāsāk, ja bērns vispār nevēlas dalīties, ja nedalīšanās jeb skopums veidojas kā rakstura īpašība. Ja tā notiek, problēmai vajadzētu pievērt pastiprinātu uzmanību – piemēram, kopā ar bērnu lasīt grāmatas, skatīties atbilstošas filmas, tā stiprinot vērtību izpratni un dalīšanos uzsverot kā pozitīvu vērtību. Ļoti liela nozīme ir vecāku piemēram – bērnam ir jāredz, ka vecāki dalās gan savā starpā, gan ar bērnu. Arī ziedošana var būt viens no veidiem, kā mācīt mazajam dalīšanos.

Ja bērni sastrīdas mantu dēļ...
Ja bērnu vidū rodas konflikti, nespējot sadalīt rotaļlietas vai kādas citas lietas, pieaugušajiem noteikti ir jāiesaistās, mācot un rādot, kā dalīties, un uzsverot, ka dalīties ir labi un pareizi. Un te var būt vairāki veidi, kā konfliktu risināt. Piemēram:
• nosakot laiku, kurā sadala interešu objektu (paspēlējas viens, paspēlējas otrs);
• mācot spēlēties kopā;
• īpaši asās konfliktsituācijās var bērniem noņemt strīdus objektu un piedāvāt to vēlāk.

Labās prakses ieteikums pieaugušajiem. Ja dodaties ciemos pie kāda bērna, kur mājās ir vēl kāds mazais, ir labi, ja katram varat pasniegt nelielu, simbolisku velti. Reizēm vecāki vaicā, vai tas neradīs bērnos pārliecību, ka viņiem kaut kas visu laiku pienākas, taču ir labi bērniem parādīt, ka viņi ir īpaši arī tad, ja svētku diena ir citam.

Svarīgi! Reizēm ir situācijas, kad kāds no bērniem pārāk neiebilst, ja viņam visu laiku citi atņem mantas. No vienas puses, vecāki parasti priecājas, ka mazais ir draudzīgs un nekašķējas, tomēr arī tādam bērnam vajag mācīt, ka ir lietas, ko viņš drīkst citam nedot.

Bieži vien pieaugušie ir tie, kas jūtas neērti, ka viņu bērns ir aktīvāks un izrāda vēlmi pēc citu lietām. Neērti jūtas arī tie vecāki, kuru bērnam ņem nost mantas. Šādās situācijās jācenšas pārvarēt neērtību un pieaugušajiem savā starpā ir jākomunicē. Jau iepriekš par to var runāt, ka mans bērns vēl tikai mācās dalīties, tāpēc man nāksies iejaukties, ja bērnu vidū radīsies sarežģītas situācijas. Ja bērns pret kādu citu izturas nejauki, vecāki var atvainoties bērna vietā. Arī citam bērnam.