Kā iemācīt bērnam pieņemt zaudējumu spēlēs

Kas jāzina vecākiem

Apmēram 5–6 gadu vecumā, kad bērns sāk aktīvāk piedalīties dažādās spēlēs, ģimene var saskarties ar grūtiem brīžiem, kad mazais, ciešot zaudējumu, izrāda lielu nepatiku – dusmojas, raud, pārdzīvo. Reizēm, jau spēles laikā, kad bērns jūt, ka viņam šī spēle neveicas tik labi, viņš var reaģēt ļoti asi un dusmās pat aizmest spēli pa gaisu. Gadās, ka zēni mēdz būt jūtīgāki, piedzīvojot zaudējumu, jo, pēc psiholoģijas, zēniem ir izteiktāka vajadzība būt pirmajiem un uzvarēt. Tomēr tas nenozīmē, ka meitenes nedusmojas – arī viņas mēdz ļoti pārdzīvot zaudējumu.

Pieaugušajiem jāņem vērā, ka tas ir normāli šim vecumposmam – bērni negrib un neprot zaudēt, un šādas izpausmes nevarētu uzskatīt par atsevišķa bērna rakstura iezīmi. Tāpat jāatceras, ka šāda uzvedība ir pārejoša. Šādas izpausmes varētu ilgt apmēram gadu, un, ja vecāki ir spējuši savu atvasi pietiekami atbalstīt, ap septiņu gadu vecumu bērns jau būs iemācījies sadzīvot ar zaudējumu.

Pieaugušajiem jāņem vērā, ka tas ir normāli šim vecumposmam – bērni negrib un neprot zaudēt, un šādas izpausmes nevarētu uzskatīt par atsevišķa bērna rakstura iezīmi.

Lūk, ieteikumi, kam sekot, lai atbalstītu bērnu un mācītu pieņemt zaudējumu:

1. Mazāk uzmanības pievērst sacensībai un uzvarai, vairāk – pašam spēles procesam. Atgādināt bērnam, ka galvenais spēlē nav uzvara, bet gan piedalīšanās. Šo principu praksē vēlams ieviest jau no pašām pirmajām spēļu spēlēšanas reizēm. Vēlams akcentēt, ka pats fakts, ka mēs kaut ko spēlējam, vien ir tā vērts, lai priecātos.

2. Skaidrot veiksmes faktoru – to, ka zaudējums spēlē nav saistīts ar cilvēka gudrību vai to, ka cilvēks ir slikts spēlētājs. Tās var būt slikti iedalītas kārtis vai veiksmes moments, ja visu laiku izdevīgi krīt metamais kauliņš. To bērnam var parādīt, metot monētu un rādot, ka tā ir veiksme, ja izdodas uzminēt, vai monēta nokritīs uz ģerboņa vai cipara.

3. Stāstīt, ka zaudējums ir dzīves sastāvdaļa. Jau no mazām dienām bērnam ir veselīgi apzināties, ka visu dzīvē vienmēr dabūt nevar, arī uzvarēt vienmēr visi nevar.

4. Rādīt piemēru, kā cieņpilni pieņemt zaudējumu. Ja zaudē pieaugušais, būtu jārāda, ka nav vērts pārdzīvot, nevajag dusmoties, sākt apsaukāties vai apvainoties. Tāpat pieaugušajiem jārāda piemērs, ka tāpēc nedrīkst sākt spēlēt negodīgi.

5. Nesalīdzināt vienu spēlētāju ar otru. Tas nozīmē, ka kaut kādus vērtējumus vai secinājumus var izteikt, salīdzinot tikai bērnu pašu ar sevi – piemēram, ja šodien viņš spēlē uzvarēja jau divās partijās, bet vakar tikai vienā, tad to var atzīmēt un mazo par to uzslavēt.

6. Pirmsskolas vecuma bērniem izmantot tādu apbalvošanas sistēmu, kurā ieguvēji ir visi. Ja tiek, piemēram, skrietas stafetes, var apbalvot katru īpaši – ātrākais, naskākais, jautrākais skrējējs, nevis izdalīt 1., 2., 3. vietu.

7. Spēlēt pēc noteikumiem un neatvieglot tos. Reizēm vecākiem ir kārdinājums palīdzēt bērniem uzvarēt, tomēr tas nav vēlams. Pieaugušajiem nevajag speciāli izdarīt gājienus bērna labā – bērnam ir jāsaprot, ka spēles noteikumi ir jāakceptē visiem.

Ja spēles laikā bērns sadusmojas, pārtraucot spēli vai aizmetot to pa gaisu, pārējiem ieteicams turpināt un pabeigt spēli.

8. Dot bērnam iespēju kompensēt savu zaudējumu. Piemēram, ja vecāks māca atvasei spēlēt šahu, visticamāk, sākumā bērnam nāksies ciest daudz zaudējumu un paies ilgs laiks, līdz viņš ar vecāku varēs būt līdzvērtīgi partneri šahā. Tāpēc pēc daudz zaudētām partijām ir labi uzspēlēt spēli, kurā bērns var sajust uzvaras prieku un kas viņam padodas, piemēram, riču raču, cirku.

9. Iesaistīt spēlē rotaļlietu, tādējādi mācot bērnam zaudējumu no citas perspektīvas. Lai uzskatāmi parādītu, ka spēlē uzvarēt un zaudēt var jebkurš, var spēlē pieaicināt vēl vienu spēlētāju – kādu rotaļlietu, piemēram, lācīti. Spēle notiek tāpat kā vienmēr, tikai arī lācītis veic darbības – it kā met kauliņu un izdara gājienus. Tad, kad zaudē lācītis, mēs mācām bērnu mierināt lācīti, sniegt atbalstu. Ja bērns mācēs sniegt atbalstu arī citiem, tas viņam palīdzēs labāk pārdzīvot zaudējumu pašam.

10. Ja spēles laikā bērns sadusmojas, pārtraucot spēli vai aizmetot to pa gaisu, pārējiem ieteicams turpināt un pabeigt spēli. Ja spēles laikā bērns sadusmojas tik ļoti, ka pārtrauc to, pārējiem tomēr būtu jāparāda, ka dusmīgā bērna uzvedība neietekmē citu spēles dalībnieku prieku.

11. Izvēlēties bērna vecumam un spējām atbilstošas spēles. Ja vecāki saskaras ar bērna lielu neapmierinātību par zaudējumiem, reizēm ir vēlme šo posmu kaut kā pārdzīvot un izvairīties no dažu spēļu spēlēšanas, tomēr būtu ieteicams turpināt spēles spēlēt. Var izvēlēties tādas, kas bērnam sagādā lielāku prieku, tāpat vajadzētu sekot līdzi vecuma ieteikumiem, kas ir norādīti katrai spēlei. Tas nozīmē, ka spēles noteikumi un paredzamais spēlēšanas laiks ir tādi, kas ir bērna vecumam atbilstoši.

12. Nepieļaut smiešanos vai apsaukāšanos starp bērniem. Ja ģimenē ir vairāki bērni, vecākiem būtu jāseko līdzi, lai nenotiek savstarpēja apsaukāšanās vai cita veida apcelšana. Par pārkāpumiem (apsaukāšanos, negodīgu spēli) ir pieļaujams, ka spēles dalībnieks pēc brīdinājuma tiek diskvalificēts.

13. Mācīt apsveikt uzvarētāju – pašiem vecākiem uzvarētājam paspiest roku, iedot “pieci” vai izteikt atzinību un mācīt to darīt arī bērnam. Bērna uzvaras gadījumā rīkoties tāpat – apsveikt viņu, bet izturēties pret to mierīgi, bez pārlieku lielām ovācijām.

14. Neveicināt spēlēšanu ar dažādu labumu gūšanu. Tas var radīt neveselīgu azartu un pēc tam var attīstīt atkarību.

Ap septiņu gadu vecumu parasti bērns jau spēj adekvāti reaģēt uz zaudējumu – viņš vairs neraud; iespējams, varbūt nedaudz ir sarūgtinājums, bet mazais spēj sevi kontrolēt. Ja šajā vecumā bērns jau spēj apsveikt citu bērnu vai pieaugušo ar uzvaru, tā ir zīme, ka vecāki šajā jomā savu darbu ir paveikuši.