Kā iemācīt bērnam tikt galā ar bīstamām situācijām

Rimi Bērniem eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte dalās četros svarīgos padomos, kā rīkoties un kam pievērst uzmanību, lai gan bērns, gan vecāki justos droši.

Turēt acis vaļā un būt modram
Māciet bērnam būt vērīgam, paredzēt situācijas, kas varētu notikt, un domāt “uz priekšu”. Apmēram 9 gadu vecumā bērnam sāk attīstīties atbildības sajūta; tas nozīmē, ka šis ir laiks, lai runātu par pareizu un nepareizu rīcību, par modrību dažādās situācijās. Parasti šajā vecumā vairums bērnu jau labprāt vēlas palikt mājās vieni, patstāvīgi doties uz skolu vai interešu pulciņiem. Iepriekš pārrunājot un atgādinot noteikumus, kā arī dažādas rīcības sekas, vecāki var dot savām atvasēm lielāku patstāvību. Svarīgi pārrunāt, kādas var būt sekas, ja ignorējam noteikumus, un runāt par atbildības uzņemšanos.

Ievērojot noteikumus un mācot būt piesardzīgiem un uzmanīgiem, bērni var kļūt patstāvīgāki, prasmīgāki un drosmīgāki

“Piemēram, tuvojoties vasarai bērni ar draugiem dosies peldēties. Peldsezonā jābūt īpaši modriem un uzmanīgiem. Ja bērni peldēties devušies bez vecākiem, noteikti to var darīt tikai tajās peldvietās, kur ir profesionāli glābēji. Tāpat jau no mazotnes jāmāca bērnam, ka nekādā gadījumā nedrīkst jokoties, imitējot slīkšanu un saucot palīgā. Piesardzīgiem jābūt arī labiem peldētājiem, kas savas pārgalvības un pārliekas pašpārliecības dēļ var pārvērtēt savus spēkus, tālu aizpeldēt un netikt vairs atpakaļ. Bet lēkšana uz galvas ūdenī, it sevišķi nezināmās ūdenstilpnēs, jāpārrunā vēl un vēl – tā nav pieļaujama, jo var beigties ar dzīvībai bīstamām traumām,” atgādina psiholoģe.

Domāt kritiski
Domā ar savu galvu jeb “turi galvu uz pleciem”! “Reizēm bērnam ir vajadzīga liela drosme, lai pretotos draugu aicinājumam darīt blēņas. Ap 12 gadiem bērni vēlas kļūt pieaugušāki, pusaudži vēlas dzīvot līdzvērtīgu dzīvi ar vecākiem, baudīt tādas pašas privilēģijas. Ja bērns ir audzināts ar saprātīgiem noteikumiem un iepazīstināts ar rīcību sarežģītās situācijās, mācīts “turēt acis vaļā” un būt modram, visticamāk, viņš tiks galā ar lielāko daļu ne pārāk sarežģītu problēmu. Tas, par ko ir jāpadomā vecākiem, kādā vidē un ar kādiem draugiem bērns pavada laiku. Jārēķinās, ka ap 12 gadu vecumu bērni var arī melot un pārkāpt norunas, un šādas situācijas vairs nav drošas un pilnībā prognozējamas. Tādēļ īpaši svarīgi bērnam mācīt saprast, kā atšķirt pareizo no nepareizā, un iemācīt kritiski izvērtēt dažādas situācijas,” iesaka Rimi Bērniem eksperte. To var darīt, piemēram, pārrunājot dažādu situāciju piemērus un uzdodot jautājumus – kādēļ šāda situācija notika, kurš bija atbildīgs, vai to varēja atrisināt kā citādi, ko tu būtu darījis lietas labā?

Izvirzīt drošību pirmajā vietā
Atstājot bērnu vienu mājās vai bērnam dodoties ārā ar vienaudžiem, noteikti jāatgādina, ka drošība ir pirmajā vietā. Bērnam, esot pašam par sevi, jāsaprot, ka viņš būs tas, kurš sevi aizsargās. “Situācijas piemērs: bērns, gatavojot sviestmaizi, ir iegriezis pirkstā, mājās viņš ir viens. Lai bērns neapjuktu, vecākiem savlaicīgi jāparāda, kur mājās atrodami pirmās palīdzības līdzekļi – pārsienamie materiāli, plāksteri un dezinfekcijas līdzekļi. Ārstējot lelles un spēļu lācīšus, bērns, visticamāk, ir apguvis vienkāršākos paņēmienus, kā apsaitēt brūci. Tāpēc svarīgākais, kas šādos apstākļos jāapgūst, ir nezaudēt galvu. Proti, nevis sēdēt un raudāt, bet rīkoties. Pieaugušajiem nevajag rāties par notikušo, bet jāpaliela bērns, ka viņš ir labi ticis galā ar situāciju,“ stāsta Iveta Aunīte.

Atstājot bērnu vienu mājās vai bērnam dodoties ārā ar vienaudžiem, noteikti jāatgādina, ka drošība ir pirmajā vietā

Psiholoģe skaidro, ka, tuvojoties 14 gadu vecumam, ar pusaudžiem vēlams ne tikai pārrunāt drošības jautājumus, bet arī informēt viņus par atbildību likuma priekšā. Līdz 16–17 gadu vecumam lielākā autoritāte tīņiem ir vienaudži, nevis pieaugušie. Laiku pa laikam populāri kļūst dažādi izaicinājumi, kur jaunieši viens otru izaicina veikt riskantus uzdevumus. Tāpēc mājās jāpārrunā – pats galvenais, lai visi būtu dzīvi un drošībā, visas pārējās grūtības var atrisināts vēlāk. Nebariet un nekauniniet bērnus par sabojātiem priekšmetiem – tos var nopirkt jaunus. Tikai dzīvība ir tā vērta, lai par to uztrauktos.

Lūgt pēc palīdzības
Iveta Aunīte iedrošina – māciet bērnam nebaidīties lūgt palīdzību pieaugušajiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo jāmāca, ka pieaugušais ir cilvēks, kam bērns var uzticēties. Pieaugušajiem ir zināšanas un pieredze, viņi zina, kā rīkoties, un parasti palīdzēs. Ja kāds tomēr palīdzību atsaka, nevajag baidīties vērsties pie cita pieaugušā. Lūgt palīdzību nenozīmē būt maziņam un bezpalīdzīgam. Gluži otrādi, tas ir veids, kā izvairīties no nepatikšanām un pat lielas nelaimes, iedrošina psiholoģe. Svarīgi skaidrot bērnam, ka pat tad, ja vecāku nav blakus, ir situācijas, kad noteikti jāpiezvana un jāizstāsta, kas noticis, un visbiežāk vecāki spēs palīdzēt.

4–6 gadu vecumā bērns vēl nav radis būt viens un nespēj par sevi parūpēties pats, tāpēc pirmsskolnieks noteikti ir jāpieskata pieaugušajam. Savukārt skolas vecuma bērniem jādod vairāk atbildības

“Piemēram, kad bērns ir sācis iet ārā viens, var gadīties iesprūst liftā. Situācija ir nepatīkama, bet iepriekš paredzama, tāpēc vecāki ar bērnu laicīgi izrunā rīcības plānu – jāmeklē palīdzība. Liftā ir pogas, kuras paredzētas tieši šādiem nepatīkamiem gadījumiem: tās nospiežot, servisa kompānijas tiks informētas par notikušo. Bērnam atliek mierīgi gaidīt glābējus. Kamēr tiek gaidīti glābēji, bērnam jāpiezvana vecākiem, lai pastāstītu, kas noticis. Lifta apstāšanās gadījumā nekādā gadījumā nav pieļaujams, ka bērns mēģina tikt ārā, spiežot vai cenšoties kā citādi atvērt lifta durvis! Tas var būt ļoti bīstami,” norāda Rimi Bērniem eksperte.

Ievērojot noteikumus un mācot būt piesardzīgiem un uzmanīgiem, bērni var kļūt patstāvīgāki, prasmīgāki un drosmīgāki. Būt patstāvīgiem un atbildīgiem labāk spēj bērni, kuri nav audzināti pārmērīgas aprūpes stilā, proti, viņiem nav ieaudzināta bezpalīdzība un bezspēcība. Iveta Aunīte norāda, ka kļūstot vecākam, bērns labāk spēj pieņemt lēmumus un kļūst patstāvīgāks. Piemēram, 4–6 gadu vecumā bērns vēl nav radis būt viens un nespēj par sevi parūpēties pats, tāpēc pirmsskolnieks noteikti ir jāpieskata pieaugušajam. Savukārt skolas vecuma bērniem jādod vairāk atbildības un noteikti jāpārrunā situācijas, ar kurām bērni var sastapties, norāda psiholoģe.