Kā iemācīt līdzjūtību?

Sarunas – galvenais mācību ceļš
Nevaram bērnam iemācīt būt līdzjūtīgam un iecietīgam vienā mirklī. Tās ir īpašības, ko attīstām no dienas dienā, saskaroties ar jebkuru ikdienas situāciju un ar bērnu to izrunājot. Pat pavisam ikdienišķais jautājums: “Kā tev šodien gāja bērnudārzā/skolā?” ir veids, kā pieaugušais mudina bērnu izteikt jūtas, emocijas. Savukārt brīdī, kad bērns pauž savus pārdzīvojumus vai dusmas par to, kas viņam nav paticis šajā dienā, mēs varam “noķert” mirkli, kad ar savu atvasi runāt par to, kā jāizturas pret līdzcilvēkiem, kā būt labam draugam un klasesbiedram, kā pareizi rīkoties konkrētajā situācijā, uzsverot šīs vērtības – iejūtību un cieņu.

Bērni vēro, kā mēs izturamies pret līdzcilvēkiem. Kad mēs pie pusdienu galda stāstām par kādu cilvēku, viņi vēro, vai mēs tikai sūdzamies un kritizējam vai pasakām arī ko labu

Mācīt, veidojot attiecības
Daži cilvēki jau piedzimst līdzjūtīgāki. Viņi vairāk uztraucas par atstumtajiem, pārdzīvo par nelaimē nokļuvušajiem cilvēkiem un dzīvniekiem. Empātiskiem cilvēkiem ir vieglāk sadarboties ar citiem, viņi spēj veidot ciešu draudzību. Viņi saskata līdzcilvēku atšķirībās nevis ko peļamu, nosodāmu vai nepieņemamu, bet gan interesantu.

Vecāku rīcība un paraugs ietekmē un māca vairāk nekā vārdi

Taču līdzjūtību var arī attīstīt, kad bērns veido attiecības – ar vecākiem, kuri viņu samīļo, kad viņš nokritis un sasities, ar brāļiem un māsām, izpalīdzot cits citam, ar mājdzīvniekiem, tos pabarojot un paglāstot. Tāpēc svarīgi, ka bērnam ir rotaļu biedri, ar kuriem spēlējoties var mācīties, ko nozīmē sapratne un spēja pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.

Bērns seko paraugam
Pētījumi rāda, ka izpalīdzīgs un iejūtīgs bērns pieaugot neiesaistās noziedzīgās aktivitātēs. Šo svarīgo īpašību var palīdzēt attīstīt vecāki, vispirms jau paši kļūstot par paraugu meitai vai dēlam. Sniedzot atbalstu viens otram un līdzcilvēkiem, mācot, ka citos cilvēkos vienmēr var atrast ko labu, paskaidrojot, ka cilvēka uzvedības veids un teiktais var vai nu ievainot citus, vai gluži otrādi – likt justies labāk.

Vēlams uzslavēt katru bērna mēģinājumu parūpēties un atbalstīt kādu

Vecāku rīcība un paraugs ietekmē un māca vairāk nekā vārdi. Kad bērns nāk pie pieaugušā ar savu pārdzīvojumu, mums vajadzētu ieklausīties un sniegt atbalstu. Bērnam jāredz, ka viņa pārdzīvojumi kādam patiesi rūp. Bērni vēro, kā mēs izturamies pret līdzcilvēkiem. Kad mēs pie pusdienu galda stāstām par kādu cilvēku, viņi vēro, vai mēs tikai sūdzamies un kritizējam vai pasakām arī ko labu.

Nepieļaut citu atstumšanu
Vēlams uzslavēt katru bērna mēģinājumu parūpēties un atbalstīt kādu. Māciet viņam izprast, kāpēc cilvēki reizēm uzvedas ne pārāk jauki, un nenosodīt viņus. Varbūt viņiem ir grūtības mājās? Varbūt aiz kaušļa klasē slēpjas nobijies un nedrošs bērns? Ļaujiet bērnam pašam izvēlēties cilvēkus, ar kuriem viņš vēlas veidot draudzīgas attiecības, norādot, ka ne katram cilvēkam jābūt mūsu draugam. Taču tajā pašā laikā nepieciešams uzsvērt, ka ir nepieļaujami izturēties ļauni pret tiem, kas mums varbūt nepatīk, un nav pareizi apvienoties grupā, lai kādu izsmietu vai kā citādi darītu pāri. Visi ir pelnījuši cieņu.

Tāpat jābūt vērīgiem, kādas pārraides bērns skatās televīzijā vai mobilajā tālrunī – lai tās taisnīgi atspoguļotu visas tautības un nesētu naidu cilvēku vidū. Vecākiem vēlams būt pozitīvi noskaņotiem un apmierināt bērna interesi par dažādiem cilvēkiem un dažādu tautu varoņiem, kopā ar viņu apmeklējot dažādu tautu deju un dziesmu koncertus, nogaršojot dažādu tautu virtuvi, ceļojot un mācoties svešvalodas.