Kā izaudzināt bērnu ar augstu pašapziņu. Jāsāk jau zīdaiņa vecumā!

Augsta pašapziņa ir pamata dzīves sajūta, ka esmu pietiekami labs. Tā ir spēja paļauties uz sevi, pieņemt lēmumus, kas skar manu dzīvi, spēja cienīt sevi un, kas ir ļoti svarīgi – spēja cienīt arī citus. Pašapziņas pamatus bērns iegūst jau agrā bērnībā. Milzīga loma ir tam, ko no viņa sagaida vecāki, kā viņi reaģē uz mazuļa vajadzībām, vai ļauj izpausties bērnam, ļaujot darboties, kļūdīties un mēģināt atkal. Bērnībā pašapziņas veidošana ir atkarīga no tā, kā vecāki rūpējas par bērnu. Vienlaikus bērna pašapziņu veido arī bērnudārza vide, skola, draugi un vaļasprieki.

Ļaut gūt pieredzi
Pašapziņa veidojas no pieredzes, kas gūta no piedzīvotā un komunikācijā ar citiem cilvēkiem. Tāpēc vecākiem būtu jāļauj bērnam aktīvi darboties, izzināt pasauli un mācīties. Dažādas situācijas un pieredze vēlāk palīdzēs adekvāti pielāgoties neplānotām situācijām dzīvē.

Pārlieka vecāku stingrība, strikta kārtības pieprasīšana tā, kā to iedomājas vecāki, prasība būt rāmiem un paklausīgiem kopumā bērna pašapziņu pazemina.

Turpretim pārlieka vecāku stingrība, strikta kārtības pieprasīšana tā, kā to iedomājas vecāki, prasība būt rāmiem un paklausīgiem kopumā bērna pašapziņu pazemina. Kaitē arī ilgstošas un neatrisinātas problēmas skolā gan saskarsmē ar vienaudžiem, gan skolotājiem, gan arī sliktas sekmes, kas var sagraut bērna pašapziņu. Taču, ja šajā situācijā ir vismaz viens cilvēks, kas iedrošina bērnu un pasaka, ka viss būs labi, ka bērns ir labs un vērtīgs, neatkarīgi no apstākļiem, tad šāds atbalsts ir ļoti nozīmīgs.

Pašapziņas veidošanās stadijas pirmsskolas vecuma posmā
1. Par mani rūpējas, tātad es esmu svarīgs
Pirmā svarīgākā rīcība, ko vecāki var veikt zīdainīša pašapziņas attīstībai, ir ļoti vienkārša – jāatsaucas bērna vajadzībām. Ja zīdainis raud, jānovērš viņa sliktās sajūtas iemesli. Nav jābaidās bērnu lutināt pirmajā dzīves gadā. Šajā periodā bērniņš nevar saņemt par daudz maiguma. Vislabāk ir, ja vecāki nemaz nesagaida mazuļa “palīgā saucienus”, bet pamana un parūpējas par bērniņa vajadzībām vēl pirms nepieciešama steidzamā palīdzība. Atsaucoties uz zīdaiņa vajadzībām un sniedzot viņam visu vajadzīgo aprūpi, bērniņš jau pirmajā dzīves gadā iemācās sajūtu, ka viņš spēj kontrolēt savu dzīvi – viņš lūdza palīdzību un to saņēma. Tas ir pats pirmais solis agrīnā pašapziņas attīstībā. Pašpaļāvība uz citiem pārtop paļāvībā uz sevi.

Atsaucoties uz zīdaiņa vajadzībām un sniedzot viņam visu vajadzīgo aprūpi, bērniņš jau pirmajā dzīves gadā iemācās sajūtu, ka viņš spēj kontrolēt savu dzīvi – viņš lūdza palīdzību un to saņēma.

2. Atbalstoša attieksme pret bērna prasmēm un veikumiem
Uzsākot jaunu nodarbi, neviens nav meistars. Neraugoties uz pirmajiem neprasmīgajiem soļiem, vecāku un skolotāju uzdevums ir atrast kaut vismazāko iemeslu, lai bērnu par sasniegto palielītu. Ideāli, ja viņš justos kā prasmīgākais bērns pasaulē!
Nevajag baidīties, ka bērns varētu kļūt pašapmierināts. Speciāliste teic, ka mēs – Latvijas sabiedrība –, kopumā pārāk daudz aizrādām un kritizējam. Uz vienu kritiku vajadzētu sniegt piecas uzslavas! Un jāslavē ir bērns nevis panākumi. Slavēšana par panākumiem bērnam rada arvien lielāku spiedienu - viņam jāgūst panākumi par jebkādu cenu. Bērns iemācās, ka ir labs tikai veiksmes gadījumā. Arī skolotājām derētu atzīt, cik patīkami ir atkal satikt bērnu un cik jauki, ka viņš ir atnācis uz dārziņu vai skolu.

3. Paštēla veidošanās

Bērna pašapziņas attīstības pēdējā stadijā pirms skolas gaitu uzsākšanas, ir izpratne, kas bērns ir pēc viņa paša domām. Kāds viņš ir šodien un kāds viņš vēlētos būt nākotnē. Ja bērns vai viņam apkārt esošie pieaugušie uzskata, ka plaisa starp esošo tēlu un vēlamo ir liela, pašapziņas veidošanos tas ietekmē negatīvi. Rezultātā ir mazvērtības sajūta, apziņa, ka es neesmu tāds, kādam ir jābūt un, iespējams, nekad nebūšu pietiekami labs.

Svarīgi bērnam uzdot veikt uzdevumus, ar kuriem viņš ir spējīgs tikt galā. Piemēram, lai veicinātu pienākuma apziņu, vecāki mēdz uzdot veikt pienākumus, kas mazajam ir pārāk sarežģīti. Kad viņš ar uzdoto netiek galā, vaino viņu nespējā izdarīt uzdoto un pieļautajās kļūdās. Bērns nekad neuzzina, kad viņš ir izdarījis visu, ko spēj, jo pēc pieaugušo domām vienmēr ir iespēja izdarīt vēl labāk. Tas, ka bērns centās darīt “visu, ko spēj” nav augšējās robežas. Rezultātā bērns padodas un zaudē ticību savai varēšanai.

Kā ģimene var palīdzēt veidot pozitīvu pašapziņu
Radiet ciešas emocionālas saites starp bērniem un vecākiem, bet ievērojiet noteikumus un veselīgas robežas! Izrādās, ka ģimenēs, kurās bērniem ir augsta pašapziņa, vecāki ir ievērojami stingrāki. Tas īpaši attiecas uz zēniem. Stingri vecāki izvirza skaidras prasības un pieprasa noteikumu ievērošanu. Vecāki audzināšanā neizmanto sodus. Galvenais uzsvars tiek likts uz atalgošanu un atzinību par padarīto. Ģimenē pastāv vienlīdzība. Pret bērniem drīkst izturēties atšķirīgi, kamēr viņi jūt, ka pret viņiem izturas taisnīgi. Vecāki vairāk novērtē individuālismu, nevis pielāgošanos un saplūšanu ar “masu”. Tiek dota viena no pozitīvas audzināšanas atļaujām “Tu drīksti būt atšķirīgs!”.

Foto: Shutterstock