Kā mācīt bērnam pagaidīt? Ieteikumi mammai un tētim

Noteikti esat piedzīvojuši mazā bērna nepacietību – kad būsim?, kad brauksim?, kad sāksies?. Lai pasaudzētu savus nervus un, ne mazāk svarīgi, mazā ķipara sirdsmieru, jāatceras, ka atvasei par gaidāmo notikumu jāpastāsta pēc iespējas vēlāk. Tātad, jo mazāks bērns, jo īsāku brīdi pirms gaidītā notikuma viņu informējam. Par sengaidītu braucienu pie vecvecākiem uz laukiem pastāstām iepriekšējā dienā vai dažas dienas pirms notikuma. Protams, ja bērns nedēļas vidū sāk prasīt, ko plānots darīt brīvdienās, būtu labāk teikt patiesību, nevis atbildēt: “Neko.”

Par savas dzimšanas dienas, vārda dienas vai kādu citu svētku tuvošanos, visticamāk, bērns jau zinās savlaikus. Tādā situācijā gaidīšanu vieglāku var padarīt, atvasi iesaistot svētku organizēšanas procesā un sagatavošanas darbos. Ielūgumu rakstīšana vai zīmēšana, telpas iekārtošana, pārsteigumu loterijas izgatavošana, scenārija plānošana - šie ir tikai daži no darbiņiem, kur bērns var līdzdarboties. Uzdevumu veikšana kopā ar mammu un tēti ļaus bērnam vieglāk sagaidīt ciemiņu ierašanos. Gaidīšanu vieglāku padarīs īpaši iekārtots kalendārs, kurā ik dienu bērns var atzīmēt, cik dienas vēl jāgaida. Šādi vecāki palīdzēs mazajam veidot izpratni par laiku.

Ja bērnam kopā ar vecākiem jāgaida rindā veikalā, pie ārsta vai arī jābūt klāt pieaugušiem interesantā, bet bērnam garlaicīgā sarunā vai pasākumā. Tādās reizēs ir svarīgi izteikt atzinību par pacietību.

Ne vienmēr gaidīšana saistās ar kaut kā ilgstošu gaidīšanu, bet ikdienišķām darbībām, kuras ātri vien mazo sāk garlaikot. Piemēram, ja bērnam kopā ar vecākiem jāgaida rindā veikalā, pie ārsta vai arī jābūt klāt pieaugušiem interesantā, bet bērnam garlaicīgā sarunā vai pasākumā. Tādās reizēs ir svarīgi izteikt atzinību par pacietību un drīkst bērnu apbalvot ar kopā pavadītu laiku viņam saistošā nodarbē. Ja garlaicīgi ir ilgākā laika periodā un situācija to atļauj, piemēram, braucot automašīnā, var laikus sagatavot interesantas spēles un rotaļas, lai brauciens būtu vieglāk pārdzīvojams.

Bērni augot drīz vien iemācās lietot vārdus “es gribu”. Taču jau no mazotnes atvasei jāiemācās saprast, ka aiz katra “es gribu” ir laiks un darbs. Tas nozīmē, ka arī ūdens ieliešana krūzītē, sviestmaizes sagatavošana var prasīt kādu brīdi. “Es gribu spēlēties kopā ar tevi” var nozīmēt, ka mammai vai tētim ir jāpabeidz iesāktais darbs un tad varēs kopā padarboties. Taču vecākiem jāatceras – ja solīts, ka pēc brīža varēs saņemt vecāku nedalītu uzmanību, tad to arī jānodrošina. Ikdienā laiku pa laikam var lūgt bērnam mazliet pagaidīt, piemēram: "Kamēr es ieiešu dušā, apskaties grāmatā bildītes. Kad es atnākšu, es tev lasīšu pasaciņu."

Savulaik bērnu piedalīšanās pieaugušo sarunās bija grūti iedomājama. Par laimi mūsdienās bērni ir līdzvērtīgi pieaugušajiem, taču tas neizslēdz to, ka jau no agras bērnības jāmāca bērnam nepārtraukt sarunu. Līdzīgi būtu jārīkojas arī pieaugušajiem – jārespektē, kad stāsta bērns, arī tad, ja viņš to dara lēnāk, meklējot vārdus. Tāpat bērnus jāmāca sagaidīt savu rindu rotaļās, izklaidēs, uzstāšanās brīžos, cienājoties ar garšīgiem našķiem.

Nebūtu pareizi bērna pacietību un gaidīšanas prasmi trenēt tikai nopietnās situācijās. Pacietības treniņš var notikt rotaļas veidā, piemēram, aicināt apsēsties un izskaitīt līdz desmit...". Jau minējām, ka var izveidot kalendāru vai atzīmēt kalendārā dienas līdz gaidāmajam notikumam. Labs piemērs ir Adventes laika kalendārs.

Ne mazāk svarīgs princips pacietības trenēšanā ir mācīt baudas atlikšanu. Tas nozīmē neko nedot avansā. Piemēram, ja plānota netīkama vizīte pie ārsta, var apsolīt kādu nodarbi vai kārumu pēc vizītes nevis pirms.

Lielisks pacietības treniņš var būt kabatas naudas un/vai uzdāvinātās naudas krāšana kādam lielākam kārotam pirkumam.
Ikdienas sarunās varat palīdzēt bērniem izprast sakāmvārdu vai izteicienu nozīmi, piemēram: "Labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu", "Skrien kā vējš, atduras kā miets”, "karstas putras strēbējs".

Foto: Shutterstock