Kā mammai un tētim sarunāties ar savu mazulīti?
Izglītība • 05. Jūnijs, 2017
Interesanti, ka visiem bērniem, neatkarīgi no kultūras un valsts, kurā dzīvo, spēlēšanās vēlmes un prasmes parasti ir līdzīgas. Ir divi pamatspēlēšanās veidi – sociālā un rotaļāšanās ar rociņām. Uzzini vairāk par sociālo rotaļāšanos jeb sarunāšanos ar mazuli!
Sociālā spēlēšanās ir kontakts ar citiem cilvēkiem. Līdz trīs mēnešu vecumam nekas cits tik ļoti neaizrauj bērnu, kā cilvēka seja, stāsta ģimenes psihoterapeite Vita Kalniņa. Tā ir vislieliskākā izklaides lieta. Zīdainis ilgstoši var pētīt sejas dažādās nianses – tumšās acis pret gaišāko ādu, mutes līniju, matu līniju, grimases. Vecāki, esot kontaktā ar atvasi, intuitīvi kļūst tādi, lai bērnam šī spēlēšanās kļūtu iespējama. Ko mamma un tētis dara?
Vecāki kļūst lēni, lai izveidotu kontaktu un kaut ko pateiktu, atgādinot nedaudz palēninātu filmu. Tāpat arī lēni gaida bērna reakciju – vai viņš spēj izsekot līdzi, vecāki skatās, vai bērns koncentrējas uz mammu vai tēti, vai tomēr pārtrauc kontaktu. Pat ja mazulis ir nomodā, tas vēl nenozīmē, ka viņš vienādu laiku vai ar vienādu intensitāti spēj koncentrēties un darboties. Būs brīdis, kad viņš pagriezīsies pret mammu vai tēti, būs iesaistījies notiekošajā, un tad vienā mirklī bērns aizgriezīsies prom, rādot, ka viņam ir drusku par daudz. Tajā brīdī vecākiem vajag nedaudz atkāpties, likties mierā un pagaidīt, līdz bērns „atnāk atpakaļ” un ir gatavs spēlēšanos atsākt. Un pieaugušajiem ir jārespektē, kad mazulis dod zīmi – es esmu gatavs.
Vecākiem kļūst daudz izteiksmīgāki sejas vaibsti, nekā runājot ar pieaugušiem cilvēkiem. Mēs kontaktā ar pieaugušajiem nekad netaisām tik izteiktas mīmikas – neieplešam acis, neveidojam mutes kontūras, nestiepjam lūpas, nepiepūšam vaigus.
Kādā eksperimentā vecākus mudināja komunikācijā ar bērniem taisīt tādas sejas izteiksmes, kādas viņi rāda komunikācijā ar pieaugušajiem. Bērni bija apjukuši un nespēja aptvert, ko pieaugušie no viņiem vēlas. Viņi satraucās un pat sāka raudāt, jo nevarēja izsekot līdzi vecāku izpausmēm un reakcijām. Šāda izteiksmīga runas maniere kontaktā ar zīdaiņiem pieaugušajiem veidojas intuitīvi. Verbālā komunikācijā mēs variējam ar intonācijām, runājam smalkā balsī, vārdus stiepjam un lokām, runa dažkārt izklausās pat pēc vijīgas dziedāšanas. Un tas ir lieliski!
Vai jāsarunājas bēbīšu valodā?
Un te arī ir atbilde uz jautājumu, vai ar zīdaiņiem ir jāsarunājas tā sauktajā bēbīšu valodā. Ir jāseko līdzi bērna vajadzībām – būs lietas, ko mēs viņam teiksim „normālā” valodā, tikai lēnāk, bet būs situācijas, kad izmantosim „bēbīša runu”, ko Vācijā sauc par „auklīšu valodu” – t. i., katrs, kurš auklē bērnu, runā „auklīšu valodā”. Un tas mazuļa attīstībai ir nepieciešams, lai viņš varētu uztvert un saprast sacīto, iepazīt skaņas, kas atkārtojas. Kad bērns pats sāk lietot skaņas, viņam ir nepieciešams, ka tās tiek atkārtotas. Tie pieaugušie, kas izvairās no mazuļa izdoto skaņu atdarināšanas, apgrūtina bērna komunikāciju ar pieaugušajiem un attiecīgi – pieaugušo kontaktu ar bērnu. Taču katrs cilvēks sarunā grib justies sadzirdēts.
Kā par to var pārliecināties? Pavisam vienkārši – ja sadzird pārfrāzētu sevis sacīto, ja teiktais tiek atspoguļots. Tas ir svarīgi pieaugušajiem, un tikpat svarīgi tas ir bērniem. Pieaugušajiem mēs ne tik burtiski sniedzam informāciju atpakaļ, savukārt bērnus mēs atspoguļojam visai burtiski, un tas ir nepieciešams. Tāpat šādā procesā veidojas komunikācijas dinamika: viens ir aktīvāks, otrs pauzē; ja otrs ir aktīvāks, pirmais pauzē. Vecākiem vajadzētu apzināties, ka sarunāties ar zīdaini nenozīmē pildīt „radio funkciju” – es runāju un negaidu reakciju atpakaļ. Tā kopumā ir bērna sociālā spēle. Piemēram, vecāks pajautā mazulim, kā viņš šodien jūtas, un dod laiku viņa atbildei.
Sociālās spēles bērns zināmā mērā sāk apgūt jau grūtniecības laikā, īpaši pēdējos mēnešos, kad, piemēram, izbīdot kāju, saņem kādu mammas vai tēta reakciju.