Kā palīdzēt bērniem risināt savstarpējos konfliktus: kad iejaukties, kad ne

Psiholoģe norāda: ja vien bērni nav agresīvi viens pret otru – negrūstās, neapsaukājas, nespļaudās un nenodara nekādu kaitējumu –, tad vecākiem nevajadzētu iejaukties. Jāļauj viņiem tikt galā pašiem, lai viņi mācās. Taču tikai tad, ja nav fiziskas vai verbālas agresivitātes.

Ja mēs neredzējām, kas notika, jo konflikts radās blakus istabā vai mājas pagalmā un mēs nebijām klāt, bet piesteidzām vien brīdī, kad jau sākusies grūstīšanās un apsaukāšanās, tad nav jēgas meklēt un skaidrot, kurš bija vainīgs, jo līdz aptuveni deviņu gadu vecumam gandrīz droši var teikt, ka bērns ļoti retos gadījumos atzīs savu vainu. Parasti līdz šim vecumam bērns teiks, ka vainīgs bija otrs, tāpēc nav vērts tērēt enerģiju iniciatora noskaidrošanai, tā vietā labāk koncentrēties uz risinājumu.

Kā meklēt risinājumu?
Psiholoģe stāsta, ka var ņemt talkā labu emocionālās inteliģences spēli, kuru var spēlēt, izmantojot trīs krāsu apļus – sarkanu, dzeltenu un zaļu –, bet var arī ieviest kā paradumu sarežģītas komunikācijas brīdī.

Ja mēs neredzējām, kas notika, jo konflikts radās blakus istabā vai mājas pagalmā un mēs nebijām klāt, bet piesteidzām vien brīdī, kad jau sākusies grūstīšanās un apsaukāšanās, tad nav jēgas meklēt un skaidrot, kurš bija vainīgs

Sarkanais: mācām signālu “Stop!”, “Apstājies!”. Šajā posmā ir jābeidz runāt un kustēties.

Dzeltenais: kad bērns ir apstājies un beidzis izrunāties, notiek tā dēvētā prāta vētra, kad mēs koncentrējamies uz to, ko tagad darīt. Piemēram, kā mēs varam risināt situāciju, ja jūs vienlaikus gribat spēlēties ar vienu un to pašu rotaļlietu; ko mēs varam darīt, ja viens uzcēlis torni, bet otrs nojaucis; ko mēs varam darīt, ja trešo vakaru skatāmies to filmu, ko izvēlējies viens bērns, bet pārējie grib skatīties kaut ko no sava repertuāra.

Jo jaunāki bērni, jo vairāk sākumā jāiesaistās pieaugušajiem. Bērniem vēl nav pieredzes, kā atrast risinājumu un izdomāt, ka, piemēram, jāņem cita rotaļlieta, godīgi jāsadala laiks, jāizdomā kāda kopīga rotaļa utt. Bet pakāpeniski, regulāri šo metodi lietojot, bērni arvien vairāk un vairāk iemācīsies, kā rīkoties.

Zaļais: uz priekšu. Pie šī posma var pāriet tad, kad ir panākta vienošanās, kāda būs rīcība. Atļauja jeb zaļais signāls nozīmē, ka dari to, ko mēs tikko norunājām.

Psiholoģe arī uzsver: “Katru reizi, kad bērniem ir izdevies atrisināt kādu sarežģītu situāciju, noteikti vajag viņus paslavēt. “Kā tu šoreiz veiksmīgi sadalīji visiem godīgi konfektes! Redzi? Un neviens neraudāja, visi bija priecīgi!” vai “Tu biji tik laba saimniece, bērni atnāca ciemos, un tu visiem pēc kārtas ļāvi izvēlēties spēles, kuras jūs spēlēsiet!” Tāpat slavējam, ja bērns iedeva mantiņu, kuru viņam palūdza. To uzvedību, uz kurām atzinīgi norādām un kuras slavējam, bērna dzīvē kļūs arvien vairāk un vairāk.

Jo jaunāki bērni, jo vairāk sākumā jāiesaistās pieaugušajiem. Bērniem vēl nav pieredzes, kā atrast risinājumu

Ja mēs redzējām, kā tas notika
Bērnam, kurš bija konflikta iniciators, veltām īsu uzmanību, sakot: “Stop!”, “Nē!”, “Pārtrauc!”, “Beidz!”, proti, kaut ko īsu, konkrētu un skaidri saprotamu, taču otram bērnam, kurš ir “cietušais”, veltām lielāku uzmanību. Tomēr psiholoģe aicina nepārspīlēt, jo, pārāk daudz čubinoties ap otru bērnu, var nonākt pie tā, ka pat pie mazākā iemesla var atskanēt: “Viņš uz mani paskatījās!” vai būt kāda cita pārspīlēta reakcija un notikumu prognozēšana.

Viens pret pieci
Rimi Bērniem eksperte norāda, ka ir ļoti svarīgi tam bērnam, kam bija nevēlamā uzvedība, pēc notikušā konflikta veltīt pozitīvu uzmanību, vai nu meklējot iemeslu viņu paslavēt, jo viņš izdarījis ko jauku, vai deleģējot kādu darbiņu, lai būtu iespēja viņam izteikt atzinību. Tādā veidā bērns varēs harmonizēt to, ka nupat tika sarāts. Un proporcijai vajadzētu būt 1:5, proti, uz vienu nepatīkamu situāciju vajadzētu atrast piecus brīžus, kuros bērnu paslavēt.

“Tas palīdz būt līdzsvarā, ka bērns kritiku spēj uztvert un neizdara secinājumu, ka viņš ir slikts zēns / slikta meitene,” norāda psiholoģe. Viņa arī iesaka bērniem, risinot konfliktu, teikt: “Tu esi tik labs zēns / tik laba meitene, man tiešām jābrīnās, ka tu varēji iesist. Es ļoti ceru, ka tas vairs neatkārtosies, jo es taču zinu, ka tev ir laba, mīļa sirsniņa.” Šādā veidā mēs bērnam dodam signālu, ka viņš pats ir labs, tomēr viņa uzvedība bija neapmierinoša.