Kad bērnam jāprot pazīt burtus, ciparus, lasīt un rakstīt?

Ar bērna prasmju novērtēšanu pārsvarā steidzas lielākā daļa vecāku: pārāk liela uzmanība tiek pievērsta bērna intelektuālajai attīstībai, bet netiek novērtēta darbošanās, kas pirmsskolas vecumā ir daudz svarīgāka par mācīšanās procesā gūtajiem rezultātiem. Tieši rotaļāšanās un spēlēšanās pirmsskolas vecumā palīdz apgūt bērna vecumam atbilstošas prasmes. Ja vecāki uzstāj, ka viņu atvasei jāattīsta tieši intelektuālās spējas, bet bērnam dotie uzdevumi vēl īsti nepadodas, viņš var secināt, ka skola saistīta ar lielu stresu. Savukārt tiem bērniem, kas skolu uzsāk, pat ļoti labi sagatavoti, nereti pirmajā klasē mācību process šķiet garlaicīgs. Attiecīgi viņi nereti traucē mācīties citiem un ar laiku palaiž garām brīdi, kad arī viņi var sākt apgūt ko jaunu.

Kā sekmēt bērna attīstību?
Ja vecāki ir norūpējušies un domā, kā palīdzēt savam bērnam attīstīties, tad pilnīgi noteikti ikdienā ir jāiekļauj pēc iespējas vairāk aktīvu rotaļu, spēļu. Jāraugās, lai tās bieži tiktu izspēlētas ārā, jo tur bērns redzi var fokusēt gan uz tāliem, gan tuviem priekšmetiem. Tas ir svarīgi, jo pirmsskolas vecumā trenēta redzes atmiņa ir visai drošs garants labām mācībām skolā. Arī ar bērnu izstaigājot dažādus maršrutus pilsētā un brīvdienās izbraucot ārpus tās, svarīgi ir jautāt: ko tu redzēji, kā tas izskatījās, kādā krāsā bija? Tieši redzes atmiņas trenēšana pirmsskolas vecumā ir daudz, daudz svarīgāka nekā rutinēta strādāšana pie darba burtnīcām.
Pirmsskolas vecumā bērniem ļoti labi ir likt mozaīkas, būvēt lego un modeļus, kas sastāv no sīkiem priekšmetiem, vērt pērlīšu virtenes – visas šīs darbības attīsta sīko motoriku, kas darbojas uz valodas centriem smadzenēs un sekmē vispārējo attīstību.
Bērniem ļoti svarīga ir arī aktīva darbošanās, skriešana, lēkšana, dejošana – tas viss kopumā veicina veselību, labu pašsajūtu un rada priekšnoteikumus tam, lai bērns kādu laiku varētu nodarboties arī ar intelektuāliem uzdevumiem.

Pirmsskolas vecumā trenēta redzes atmiņa ir visai drošs garants labām mācībām skolā.

Nepārforsēt ar mācībām!
Jo mazāks bērns, jo īsāku laiku viņš spēj koncentrēties intelektuālām darbībām. Piemēram, sešgadnieka mācību ilgumam nevajadzētu pārsniegt divreiz pa divdesmit minūtēm. Ja laiks mācībām būs ilgāks, gala rezultātā visi būs neapmierināti.
Tāpat, ja vecāki ļoti koncentrējas uz to, ka bērniem mazā vecumā jāapgūst lasīšana, rakstīšana un rēķināšana, viņos tas var radīt pretestību un bailes no skolas, nevēlēšanos mācīties. Mācīšanās tad kļūst nevis par prieka avotu (re, kā es kaut ko jaunu un interesantu uzzināju), bet par nepatīkamu un smagu pienākumu (man atkal ir jāsēž un jāmācās). Tieši pieaugušo ziņā ir izvēle – bērnu ieinteresēt mācību procesā vai vienkārši piespiest mācīties. Ja izdodas radīt interesi par pašu izziņas procesu, labi mācību rezultāti ir garantēti. Un pirmsskolas vecumā to noteikti daudz vieglāk ir panākt ar rotaļu un spēļu elementu palīdzību, nevis ar bērna nosēdināšanu pie grāmatām.
Reizēm, atnākot sešgadniekam pakaļ uz bērnudārzu, vecāki ir neapmierināti, ieraugot, ka pēcpusdienā bērni vienkārši rotaļājas. Nereti vecāki domā: bērns neko prātīgu nedara! Taču pirmsskolā intelektuālie darbiņi tiek izdarīti rīta pusē, un vēlākās stundas paredzētas spēlēm un rotaļām. Arī pašiem vecākiem vakaros pēc bērnudārza apmeklējuma mazajiem neko papildus nevajadzētu mācīt, ja vien audzinātāja to nav lūgusi.

Jaunu zināšanu apguvi daudz vieglāk ir panākt ar rotaļu un spēļu elementu palīdzību, nevis ar bērna nosēdināšanu pie grāmatām.

Kas jāprot, uzsākot skolas gaitas?
Parasti vairums pirmsskolas beidzēju jau lasa – tas arī ir optimālais vecums, kad bērnam šīm prasmēm vajadzētu būt attīstītām. Ja vecāki tomēr uztraucas, ka viņu atvasei šo iemaņu nav gana, viņi var mazajam palīdzēt, bet tikai rotaļu veidā. Piemēram, pavisam maziem bērniem ir pieejami klucīši, kur uz katra ir uzzīmēts kāds priekšmets un tā pirmais burts.
Bērns, spēlējoties ar klucīšiem, ar laiku sāk atpazīt šos burtus. Dažkārt vecāki domā, ka tas ir pirmais solis, lai mazais uzsāktu lasīt, taču tas tā īsti nav. Burtu atcerēšanās trenē tikai mehānisko atmiņu, un bērnam būs vajadzīgs vēl laiks, lai burtus spētu “savilkt” kopā un izlasīt vārdu. Parasti tas notiek ap piecu gadu vecumu. Savukārt lasīt bērns iemācās sešos, sešos ar pusi gados.
Ja bērns uz skolu aizgājis, vēl lasīt īsti nemākot, svarīgs ir treniņš. Vecāki var aicināt bērnu lasīt viņiem priekšā grāmatu. Šeit gan ir viena nianse: lai mazais lasa tā, kā viņam sanāk, savukārt kļūdu labošana lai paliek skolotāja ziņā. Vecākiem nevajadzētu bērnu pārtraukt pie katras nepareizi izlasītas zilbes vai vārda. Ja bērnu bieži pārtrauc, viņš var secināt – lai kā viņš censtos, viņam nesanāk –, tā kļūstot demotivēts sadarboties. Arī tad, ja bērns dažos vārdos kļūdīsies, bieži lasot, viņa prasmes tiks uztrenētas tik un tā. Vecākiem būtu svarīgi pievērst uzmanību un paslavēt par to, kas bērnam sanāk.
Vecākiem uzreiz no mazā nevajadzētu gaidīt arī to, lai viņš izprot izlasītā kontekstu. To saprast, kā arī lasīto atcerēties bērns spēs tikai pēc laika, kad jau tekoši lasīs.

Rēķināšanas prasmes var trenēt, bērnu aicinot skaitīt apkārt esošos priekšmetus. Skaitīt var visu ko – sērkociņus, nomizotos kartupeļus, bļodā sabērtos ābolus, čiekurus groziņā.

Savukārt rēķināšanas prasmes var trenēt, bērnu aicinot skaitīt apkārt esošos priekšmetus. Skaitīt var visu ko – sērkociņus, nomizotos kartupeļus, bļodā sabērtos ābolus, čiekurus groziņā. Jāatceras, ka visur, kur ir emocijas un interese, mācīšanās notiek daudz raitāk, dabiskāk un motivējošāk nekā tad, ja kaut kas jādara piespiedu kārtā.