Kāpēc nevajag pērt bērnus

Rīgas ielās dažviet redzami plakāti, kuros uz dīvāna, atstatu viens no otra, sēž pusaudzis un vecāki. Līdzās vecākiem un bērnam ir siksna. Patiess un skaudrs uzraksts vēsta: “Pēriens vairs nesāp. Tas paliek starp mums.” Perot bērnu, mēs, pieaugušie, vispirms jau demonstrējam paši savu vājumu un bezspēcību, bet vēl ļaunāk – radām bērnam nopietnu emocionālu traumu, kas nedziedināta var ietekmēt visu turpmāko dzīvi.

Tas ir netaisnīgi
Pat tikai plaukstas pieskāriens, ko vecāks veltījis savam bērnam ar dusmām un pārmetumiem, rada mazā cilvēciņa galvā milzīgu haosu. Pirmkārt, līdzās fiziskām sāpēm rodas neizpratne un netaisnības izjūta. Kāpēc es, par ko? Otrkārt, bērns mācās no saviem vecākiem, un šajā gadījumā iemācās, ka drīkst otru fiziski aizskart. Ja ģimenē norma ir ik pa laikam iesist, tad kāpēc gan lai bērns to nevarētu darīt bērnudārzā, skolā vai spēļu laukumā? Kad bērns kādam ir iesitis un vecāki viņu par to strostē, mazais ir neizpratnē: viņu rāj par to, ko paši vecāki dara. Rezultātā bērns neko nevar iemācīties, turpretim viņš izdara secinājumus: esmu slikts un nemīlēts.

Ja ģimenē norma ir ik pa laikam iesist, tad kāpēc gan lai bērns to nevarētu darīt bērnudārzā, skolā vai spēļu laukumā?

Kā tu man, tā es citiem
Pēriens var radīt bērnā vēlmi atriebties, īpaši, ja tā aculiecinieki bijuši brāļi vai māsas, vai citi bērni. Nespēdams pretoties pieaugušajam, kas visādā ziņā ir spēcīgāks, nosodītais meklēs kādu vājāku bērnu un, visticamāk, iekaustīs viņu.
Bērnības pieredzei ir milzīga nozīme katra cilvēka dzīvē. Bieži vien tie, kas bērnībā ir pērti, bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem arī savus bērnus audzina ar “tēvu tēvu metodēm”, tā arī nespējot pārraut apburto loku. Taču jebkāda veida vardarbība būtu jāizskauž. Mums jāmācās sadarboties bez draudiem, iebiedēšanas un fiziska pārākuma demonstrēšanas.
Aktīvi klausoties, atzīstot bērna viedokli, ievērojot tik nepieciešamo taisnīguma principu, sarunājoties un veselīgā veidā mācot bērnam robežas un sadarbības paņēmienus, varēsim panākt daudz vairāk, nekā bērnu noperot.

Jebkāda veida vardarbība būtu jāizskauž. Mums jāmācās sadarboties bez draudiem, iebiedēšanas un fiziska pārākuma demonstrēšanas.

Veidi, kā varam bērnam aizrādīt, ja viņš rīkojas nepareizi:

• Nosēdināt bērnu krēslā, kādu laiku neļaujot no tā celties, tādējādi dodot laiku nomierināties un saprast, ka viņa rīcībai nav bijušas patīkamas sekas.
• Uz laiku liegt bērnam viņa iemīļotās aktivitātes, piemēram, neļaut skatīties animācijas filmas. Ar 24 stundu ilgu sodu pietiek, lai bērns nožēlotu savu rīcību un apzinātos pieļauto kļūdu.
• Ja bērns cenšas pievērst sev uzmanību ar bļaušanu un dūru vicināšanu, efektīvāk par vecāku jebkuru agresīvu reakciju nostrādās ignorēšana. Šajā gadījumā pieaugušais var atstāt telpu, aizejot uz citu istabu. Bērns drīz vien pats nāks lūgt piedošanu.
• Kad bērns nomierinājies, izrunājiet to, cik ļoti šāda viņa rīcība jūs sadusmojusi, aizvainojusi vai sāpinājusi. Un pretstatam pastāstiet par kādu citu reizi, kurā bērns rīkojies labi.