Kļūdu pieļaušana – veids, kā bērns mācās

Diemžēl daudzās ģimenēs kļūdīšanās tiek uztverta kā kaut kas nepieļaujams un nevēlams. Augot tādā vidē, bērns izjūt spiedienu – viņam jābūt perfektam, un vecāki pat gatavi bērna vietā pildīt skolā uzdotos mājas darbus, lai tikai paaugstinātu viņa atzīmes. Taču vecākiem jāsaprot, ka tas neveicina bērna attīstību un arī neveiksmēm mēdz būt pozitīvs raksturs – tās motivē tiekties pēc vēl labākiem rezultātiem. “Dzīves moto, ko varam dot saviem bērniem, lai izaudzinātu viņus par laimīgiem un veiksmīgiem cilvēkiem, skan: “Mēģini vēlreiz! Neveiksmes gadījumā mēģini vēlreiz!”. Saņemot šo atļauju, bērns nepārdzīvos, ka laiku pa laikam mēdz kļūdīties, bet gan sapratīs, kā būtu jārīkojas nākamreiz,” norāda psiholoģe Iveta Aunīte.

Mazs bērns nespēj atšķirt “es izdarīju kaut ko sliktu” no “es esmu slikts”, viņš šos abus izteikumus uztver vienādi.

Jāmāca gūt pieredzi
“Ļaujiet bērniem patstāvīgi rīkoties. Nedariet viņu vietā to, ko viņi var paveikt paši! Nekritizējiet un nevainojiet, ja viņiem kaut kas nepadodas,” aicina Iveta Aunīte. Kritizēšana un pārmešana par neveiksmēm nokauj bērnos iniciatīvu un entuziasmu, tā vietā attīstot bezpalīdzību un nevarību. Ir nepareizi vienu brīdi bērnu lolot un slavēt, un tad viņš ir laimīgs, apmierināts ar sevi, bet pēc brīža, ja mazajam sanācis izdarīt ko nepareizu, kaunināt un rāt, un tas liek justies slikti. Bērnu vajag lolot un slavēt, un tā vietā, lai norātu, māciet: “Kļūdu nav, ir pieredze.” “Ja pastiprināti uzsvērsiet slikto, nebūs iespēju izpausties labajam, jo attīstās tas, kam mēs piešķiram vērtību. Ja pievērsīsim uzmanību kļūdām un neveiksmēm, to kļūs vairāk. Ja akcentēsim to, kas izdodas, tad mēs bērnu motivēsim, piešķilsim viņa uzvedībai entuziasma dzirksti,” teic psiholoģe. Bailes no kļūdām ne tikai rada lieku nemieru dzīvē, bet arī izraisa vairāk kļūdu. Ja par tām pārmet un tās nepiedod, bērni vai nu pārstāj censties, vai arī padodas mēģinājumu procesā.

Nelieciet būt ideālam
Ja no bērna tiek gaidīta tikai nekļūdīga rīcība, viņš gūst nepatiesu priekšstatu par dzīvi. Viņam šķitīs, ka pareizs un labs ir tikai tas, kas ir ideāls. Iveta Aunīte norāda: ja bērns vecumā līdz deviņiem gadiem tiek kaunināts par to, ka nav varējis izdarīt, piemēram, to, ko kāds cits viņa vienaudzis ir spējis, mazajā ķiparā veidojas vainas izjūta. Tik mazs bērns nespēj atšķirt “es izdarīju kaut ko sliktu” no “es esmu slikts”, viņš šos abus izteikumus uztver vienādi.
Savukārt no deviņu gadu vecuma sāk attīstīties atbildības izjūta, un tad arī ir laiks nopietnākām sarunām par rīcības sekām. Tad vecāki ar savu atvasi var izrunāt, kādu pieredzi gūt no konkrētās kļūdas. Atcerieties – nevajag kavēties pie problēmas un bērnam norādīt, cik tas bija slikti, bet koncentrēties uz risinājumu un ko no tās var mācīties. Nesodiet! Sodīšana padarīs bērna uzvedību izaicinošu, un sadarboties kļūs grūtāk. “Ja kļūdīties nav ļauts, sākas kļūdu slēpšana un melošana, samierināšanās ar zemāku mērķi un izvairīšanās no saprātīgiem riskiem. Bērna uzvedībā parādīsies pašaizstāvība, attaisnojot sevi vai arī vainojot citus, zema pašcieņa un sevis nosodīšana,” uzsver psiholoģe un aicina atbalstīt savus bērnus, jo tā varam viņus iedrošināt uz sasniegumiem.

Foto: Shutterstock