Mazais velniņš – trīsgadnieks

Nelokāmība. Bērns nepieņem citu cilvēku viedokli un uzstāj uz savu. Piemēram, paziņo, ka vēlas dzert un tieši apelsīnu sulu. Ja veikalā vai mājās kārotā nav, atteiksies no jebkura cita piedāvājuma, jo tas nav „īstais”, un vēl sarīkos traci. Kā likums – jo vairāk skatītāju, jo grandiozāka izrāde. Šajā gadījumā labākais ir ļaut bērnam „izteikties” un izbļaustīties. Bērns ar laiku pārtrauks šādi reaģēt, ja redzēs, ka šādā veidā nevar tikt pie sava.

Spītība. Bērns atsakās pildīt pieaugušo lūgumus, it kā tos nedzirdētu. Biežāk spītība bērnos izveidojas tajās ģimenēs, kurās ir pretrunas prasībās un audzināšanā. Piemēram, vienu reizi atļauj pēc bērnudārza aiziet uz rotaļlaukumu, bet nākamajā aizbildinās, ka nav laika, jādodas mājās. Gaidiet – būs protests un būs grūti pierunāt uz pretējo. Tāpēc ikdienā vēlams būt konsekventiem, pieturēties pie noteikumiem, no kuriem neatkāpties.

Visatļautība. Bērns par visu varu grib sasniegt iecerēto mērķi. Līdzekļi nav svarīgi. Piemēram, viņš saka, ka grib iet ārā pastaigāties, bet vecākiem tieši tobrīd nav laika. Bērns uzstāj un „spiež” uz vecākiem, jo lieliski zina viņu „vājās vietas”. Vieni vecāki „uzķeras” uz asarām, citi – uz draudiem, ka bērns viņus nemīl un ar viņiem vairs nedraudzējas, daži nespēj izturēt nemitīgu staigāšanu nopakaļ un īdēšanu. Padoms vecākiem šādā situācijā – neļauties mazā ķipara šantāžai. Bērnam nav jāatļauj viss, lai kā viņš censtos to panākt.

Bērnam nav jāatļauj viss, lai kā viņš censtos to panākt.

Protests. Trīsgadnieks bieži vien uzvedas dumpinieciski, it kā viņš karotu ar visiem. Un pieaugušie nereti ir gatavi uz daudz ko, lai tikai šo karastāvokli pārtrauktu. Kā rīkoties? Bērnam līdz aptuveni četru gadu vecumam ir vieglāk uzsākt jaunu darbību nekā pārtraukt iesākto, tādēļ, lai mazo savaldītu, mēģiniet viņa uzmanību novērst ar kādu interesantu aktivitāti.

Vērtību noniecināšana. Bērns var kaitināt, apsaukāt vecākus, lietot nepieklājīgus vārdus un pat iesist. Šādu uzvedību gan nevajadzētu pieļaut. Neviena krīze nav iemesls necienīgai uzvedībai. Ja mazais kļūst pavisam nevaldāms, ir pieļaujama viņa izolēšana – izraidīšana uz citu istabu, dodot laiku apdomāties, ka šāda uzvedība nekādā gadījumā netiks atbalstīta.

Despotisms. Vēl viens trīsgadnieka gājiens – uzvedas kā karalis vai karaliene un liek izpildīt vecākiem visas vēlēšanās. Pieaugušajiem svarīgi, saglabājot cieņu, rādīt robežas un laiku pa laikam bērnam atgādināt, ka galvenais un pēdējais vārds tomēr pieder mammai un tētim.

Pieaugušajiem svarīgi, saglabājot cieņu, rādīt robežas un laiku pa laikam bērnam atgādināt, ka galvenais un pēdējais vārds tomēr pieder mammai un tētim.

NĒ, NĒ, NĒ. Tā ir bērna reakcija nevis uz izteiktu lūgumu vai prasību, bet vēlēšanās visu izdarīt „pretēji” tam, kā norādījuši pieaugušie. Mazais trīsgadnieks ir mūžīgā opozīcijā, un „nē” kļūst par automātisku atbildi pat patīkamam piedāvājumam. Piemēram, bērns atraida mammas piedāvāto ābolu, taču paņem šo pašu augli no cita cilvēka. Šādus mazo ķiparu izlēcienus nevajag uztvert tieši un nevajag apvainoties. Tāds vienkārši ir šis vecumposms. Protams, ir būtiski arī šajā grūtajā posmā ar bērnu sarunāties, parādīt, kas dzīvē ir nozīmīgākās vērtības un kāda uzvedība nekādā gadījumā nav pieļaujama. Bet, kā jau jebkurā vecumā, pats svarīgākais ir vecāku mīlestība, rūpes un sapratne.