“Nedari, nelec, neskrien!” Kā nospraust robežas efektīvi

2 patiesības, kas jāatceras

Pirms runāt par robežu efektivitāti, speciāliste atgādina – tādas nepieciešams nolikt galvenokārt bērna drošības un veselības dēļ. Nevajag kaut ko aizliegt tikai tādēļ, lai bērnam it kā iemācītu kādas gudrības, sagatavotu viņu lielajai dzīvei. No sērijas – neļaušu kaut kur iet vai darīt kādas lietas tikai tādēļ, lai viņš iemācītos, ka vispār pastāv tādi aizliegumi un ka ne vienmēr var darīt to, ko gribas. “Robežu nospraušanai ir jābūt pamatotai, un par aizlieguma iemeslu jāinformē arī bērns,” saka Laura Valaine.

Un otra būtiska lieta, ko der atcerēties, – saprāta robežās vide jāpielāgo bērnam, nevis viņam vienmēr jāpielāgojas videi. Piemēram, tā vietā, lai nemitīgi teiktu mazajam cilvēkam – neskrien tik ātri, jo grīda ir slīdīga un tu vari nokrist un sasisties –, vai nu grīdas segumam jāuzklāj paklājs, vai bērnam jāuzvelk zeķes ar gumijotu apakšu, kas neslīd. Jo bērnam ir jāskrien, tā ir viņa fizioloģiska nepieciešamība.

Efektīvais STOP!

Un tomēr robežas ir vajadzīgas, lai mazo cilvēku pasargātu no kādām bīstamām situācijām, taču – kā panākt, ka bērns tiešām dzird to, ko sakām?

Laura Valaine aicina ierastos vārdus ar priedēkli “ne” aizstāt un to vietā lietot vienkāršo, bet efektīvo STOP!

“Ja es jums teiktu – tikai nedomājiet par zilu ziloni. Ko jūs iedomātos? Zilu ziloni, vai ne? Lai gan teicu par to nedomāt. Līdzīgi ir bērniem. “Nelien pie vadiem” bērnam skan kā – o, ir vadi! Kur ir tie vadi? Kam tie domāti?” reālo situāciju ilustrē speciāliste un aicina mainīt fokusu, iedodot mazajam citu darbību.

• Mazākiem bērniem pasakām striktu STOP, parādot to arī ar roku – izstiepjot plaukstu uz priekšu. “Tas ir daudz efektīvāk, nekā teikt – nē, nedari. Bērns apstājas kaut uz sekundi, un tad ir iespēja paskaidrot, kāpēc tā nevajag darīt, ka tas ir bīstami,” saka Laura Valaine un piebilst, ka pēc šī skaidrojuma noteikti jāpastāsta bērnam, kā tad būtu pareizi darīt. Piemēram, ja mazais vēl nespēj tikt galā ar kādu atrakciju spēļu laukumiņā, tad var norādīt, kura atrakcija būs viņa spējām piemērota.
• Vai tā vietā, lai teiktu – nekāp pāri žogam, pasakām – tas var būt bīstami, tu vari nokrist, ja gribi pakāpelēt, braucam uz laukumiņu, kur varēsi kāpelēt. Vai, piemēram, vadiem ir jāpaliek rozetē. Ja gribi tos apskatīt, paņemot rokās, iedošu tev pie elektrības nepievienotu fēnu un varēsi pētīt vadu.
• Savukārt ar lielākiem bērniem un īpaši pusaudžiem ir jārunā. “Pusaudži bieži sūdzas, ka neko nedrīkst, ka viņiem visu laiku saka – to nedrīkst, šito nedrīkst... Taču pieaugušajiem ir jāmācās sarunāties ar saviem bērniem par to, ko tad viņi sagaida no savām atvasēm,” uzsver speciāliste. Piemēram, tā vietā, lai teiktu – jūs nedrīkstat iet uz bīstamām vietām –, palūdz, lai bērns tevi pabrīdina, kur viņš ir, paskaidrojot, ka vēlies zināt, vai viņš ir drošībā.

Vai – gribu, lai tu mājās esi desmitos, vai varam par to vienoties? “Un tad jādod iespēja pakaulēties. Pusaudzis gribēs būt mājās vienpadsmitos, tu ļausi desmit pāri desmitiem, un tā, līdz tiksiet līdz pusvienpadsmitiem, piemēram,” iesaka psihoterapeite.

Svarīgi atcerēties!

Pieaugušajam jāsaprot, ka bērnam būs dusmas, ja viņš pats nespēs kaut ko izdarīt, piemēram, uzkāpt kādā laukumiņā esošā atrakcijā. Taču nevajag tām padoties, jāpaliek pie tā, ka bērns var kāpt tik, cik pats spēj izdarīt. Mazajam cilvēkam var paskaidrot, ka viņam tiks parādīts, kur un kā to kāju likt, bet viņa drošības dēļ ir atļauts kāpt tikai tik tālu, cik viņš pats spēj.

Drošības pasākumi dažādās situācijās

Noteikumi jāpārrunā pirms aktivitātes, lai vajadzības gadījumā pēc tam var atgādināt bērnam, ka par šo jau runājām, pirms nācām, piemēram, uz laukumiņu un tas ir jāievēro.

Par drošību bērnu laukumiņos

• Bērnam ir piemēroti tie laukumiņi, kur viņš pats var uzkāpt, uzlīst, ielīst, nošļūkt utt. Ja viņš kādu atrakciju pats nespēj pieveikt un var to izmantot tikai ar vecāku palīdzību (nevis saprātīgu iedrošinājumu, kamēr pārvar bailes), tad šis laukumiņš mazajam vēl neder.
• Pieaugušajam visu laiku ir jābūt tādā attālumā, lai bērns redz viņu un viņš – bērnu.

Par drošību uz ceļa

• Ceļu satiksmes noteikumi bērnam ir jāstāsta strikti, tur nav variāciju. Pa kuru ceļa pusi iet, pa kuru braukt ar velo, kā šķērsot ielu u.tml.
• Braukt ar velosipēdu bērnam jāsāk mācīt drošā vietā. Līdzīgi kā mācoties braukt ar auto – sākumā ir braukšana pa speciālu apmācībām paredzētu laukumu, tad braucieni pa klusām ielām, kamēr topošais šoferis iemācās stūrēt spēkratu drošāk, un tikai tad var doties intensīvākā satiksmē.

Pusaudžu brīvais laiks

• Ir jābūt stingriem, skaidriem un bērnam zināmiem noteikumiem par to, kas tiek sagaidīts no viņa – paziņot par atrašanās vietu; ar ko kopā un kur dosies atpūsties; kad jābūt mājās u.tml.
• Pusaudžu vecumā jāatceras, kādi pamati ir ielikti bērnā pirms tam – kā viņam mācītas robežas, vai bērnam bijusi saprātīga brīvība utt. Jo šajā vecumā ir par vēlu prasīt, lai viņš ievērotu pilnīgi jaunus noteikumus un pieņemtu veidu, kā tas tiek prasīts.

Kā zināt, ka robežu nospraušana nepārtop pārmēru kontrolē

Divas svarīgākās pazīmes ir – pārlieku spītīgs vai pilnīgi vienaldzīgs bērns.

Ja bērnam raksturīgi ļoti iespītēties un neievērot noteikumus, tad pastāv liela varbūtība, ka vecāks ir pārāk kontrolējošs, tieši tāpēc ir tāda pretdarbība. “Ja ar bērnu nevar neko sarunāt, tas ir sarkanais signāls, ka vecāks patiešām ir kontrolējošs un bērnam nav atstāta telpa paša izvēlēm,” norāda Laura Valaine.

Un otrs grāvis – ja bērns kļuvis vienaldzīgs un bez ierunām pakļaujas ikkatrai vecāka norādei, arī tas liecina, ka vecāks ar savu iniciatīvu ir nomācis bērna gribu.

Speciāliste uzsver: “Ir svarīgi, īpaši vēlākā vecumā, pavērot, kāds bērns ir mājās un kāds skolā. Var būt tā, ka mājās mīļā miera labad viņš nerunā pretī, paklausa, bet skolā ar draugiem ir pilnīgi atšķirīgs – arī tad vecākiem jāpadomā, vai nav par intensīvu savam bērnam. Jā, viņš mājās būs atšķirīgs, bet, ja tas ir kā diena pret nakti...”

Atceries!

Pārlieku bažīgi vecāki, kas visur redz briesmas, apdraudējumu, iemāca arī savam bērnam no visa baidīties.

Pārāk lielu patstāvību dodoši vecāki arī nodara pāri savam bērnam, jo katram ir vajadzīgas robežas, lai justos droši un pārliecinoši par savām spējām. Dzīvojot bez robežām, bērns būs trauksmains, nepārliecināts, nespēs tikt galā ar savām bailēm.