Palīdzam izkopt bērna talantu

Kā ieraudzīt bērna talantus
Spējas un dotības piemīt pilnīgi katram bērnam, bet mūsu, pieaugušo, uzdevums ir tās ieraudzīt, tad netraucēt tās attīstīt un visbeidzot – viņam palīdzēt.
Bērna talantus var ieraudzīt, pavērojot (un šeit nereti sākas nopietnas problēmas), ko viņš dara savā brīvajā laikā. Parasti brīvo laiku mūsdienās bērni pavada viedierīcēs, un tieši tas ir vislielākais šķērslis gan talantu pamanīšanai, gan to attīstīšanai. Šis ir arī viens no argumentiem, lai ierobežotu laiku, kurā bērns lieto viedierīces.
Lai bērns parādītu, kas viņu interesē, nepieciešamas vismaz divas stundas dīkas dzīves, kad mazais staipās pa dīvānu un atkārto vecāku ausīm tik apnicīgos vārdus: “Man nav ko darīt, man ir garlaicīgi.” Ja vecāki šo laiku neaizpilda un nepiedāvā savas nodarbes, bērns ir spiests sākt raudzīties apkārt un domāt, ko apkārtējā pasaule var viņam piedāvāt. Vecākiem jāpavēro, ko atvase dara vienatnē. Kad bērns interesējošu nodarbi ir atradis, ārēji viņš izskatās nesaspringts, bet iekšēji ir sakoncentrējies. Tad bērns, piemēram, spoguļa priekšā ar aizrautību dejo, neatraudamies glezno vai zīmē. Ja mazo kāda nodarbe patiesi interesē, viņš pie tās atgriežas arī tad, ja viņam piedāvā darīt ko citu. Ļoti bieži tieši interese atklāj bērna talantu. Un tad ir svarīgi to nevis slāpēt, bet veicināt. Ja bērnam patīk zīmēt, vecāki var nopirkt labākas krāsas, otiņas, augstākas kvalitātes papīru, aizvest pie kāda mākslinieka uz privātstundām, šādā veidā palīdzot atvases spējas attīstīt. Bērna no dabas ieliktos talantus visbiežāk vecāki var pamanīt jau pirmsskolas vecumā.

Lai bērns parādītu, kas viņu interesē, nepieciešamas vismaz divas stundas dīkas dzīves, kad mazais staipās pa dīvānu un atkārto vecāku ausīm tik apnicīgos vārdus: “Man nav ko darīt, man ir garlaicīgi.”

Ko labāk nedarīt
Nereti vecāki kļūdaini iedomājas, ka labāk zina, kādā pulciņā, sporta veidā vai dejas žanrā atvasi virzīt, nepamanot, ka šādi īsteno savus nerealizētos sapņus, nevis palīdz bērnam atklāt savējos. Dažkārt pieaugušie bērna talantu pamana, bet nepalīdz tam attīstīties. Piemēram, vecāki dzird no skolotājiem, ka bērnam ir muzikālās dotības, un arī paši redz, ka mazais izmanto katru iespēju uzspēlēt klavieres, bet tās neiegādājas, jo mājās nav vietas vai instrumentam trūkst līdzekļu. Tas nav pareizi, jo, redzot, ka bērnam ir talants un interese par kādu nodarbi, pieaugušo pienākums būtu nodrošināt viņam iespēju to īstenot.
Bērnu svarīgi virzīt tajā nodarbē, uz kuru viņš pats visvairāk tiecas. Piemēram, vecāki redz: bērns ir sabiedrības dvēsele un komandas treniņos – zvaigzne. Taču komandas sporta veidos katrs atsevišķais bērns pazūd, un, ja vecākiem ir svarīgi īstenot savas ambīcijas, viņi sāk savu atvasi pierunāt pamēģināt un vēlāk pāriet uz kādu no individuālajiem sporta veidiem – peldēšanu, tenisu, vieglatlētiku. Šādi vecāki apmierina paši savas vajadzības, bet ignorē bērna vēlmes. Zaudētājs būs bērns, jo viņš kļūs par cilvēku, kura vajadzības paliek neievērotas un kuram nākas piepildīt vecāku neīstenotos sapņus.
Ja bērns ir talantīgs, viņam nereti padodas vairākas nodarbes. Tad var būt tā, ka vecākiem ir grūti saskatīt, kurā jomā mazajam ir vislielākās iespējas pašrealizēties. To vislabāk var redzēt, atstājot bērnu mierā. Tad parasti bērns dara tieši to, kas viņam patīk un padodas vislabāk. Ja ir skaidrs, ka meitai, piemēram, patīk dejot, bet vecāki nevar izlemt, kāda žanra dejas izvēlēties, der raudzīties, pie kādas mūzikas meitenei patīk dejot. Vai, atskanot klasiskajai, hiphopa vai tautiskajai mūzikai, viņa pati sāk kustēties. Bērns mums parāda priekšā pietiekami daudz!

Atstāts mierā, parasti bērns dara tieši to, kas viņam patīk un padodas vislabāk.

Talants ir, bet vēlmes nav
Ir arī gadījumi, kad bērnam talants ir, taču to attīstīt viņš nevēlas. Vai vecākiem bērns jāpiespiež? Iveta Aunīte uzskata, ka ar varu piespiest apmeklēt kādu pulciņu vecākiem nevajadzētu. Pat tad, ja meitas auguma uzbūve un plastika šķiet kā radīta baletam, meitenes skaidri izteiktais “nē” būtu jārespektē. Ir vecāki, kas tam iebilst: “Raimondam Paulam bērnībā spieda spēlēt instrumentu, un šādi viņa talants tika attīstīts.” Jā, ir šādi veiksmes stāsti, bet tikpat daudz ir stāstu par pieaugušajiem, kuri, sasnieguši pilngadību, ir skaidri pateikuši: kopš šīs dienas instrumentam vairs nekad nepieskaršos. Un no saviem vārdiem nav atkāpušies. Tāpēc varas demonstrēšanas vietā vecākiem labāk mēģināt pozitīvā veidā motivēt bērnu. Dažkārt bērns atsakās apmeklēt pulciņu, jo iestājusies rutīna. Ja izdodas tikt šim posmam pāri, mazais ar prieku turpina iesākto. Bērnam ir svarīgi skaidrot, ka panākumi arī lielam talantam ir saistīti ar regulāru darbu. Pasaulslaveni mākslinieki, esot slavas zenītā, turpina neskaitāmas stundas veltīt darbam. Sarunāšana un pozitīva motivēšana atšķirībā no varas demonstrēšanas nesabojā arī bērna un vecāku savstarpējās attiecības.

Sarunāšana un pozitīva motivēšana atšķirībā no varas demonstrēšanas nesabojā arī bērna un vecāku savstarpējās attiecības.

Vai bērnu par cenšanos atalgot? Vislabāk to nedarīt. Ja bērnam piesolām konfekti vai ko citu par labi paveiktu darbu, mēs viņu motivējam ārēji, bet liedzam piedzīvot iekšējo motivāciju. Taču tieši iekšējā motivācija – gandarījums par paveikto – ir vislielākā balva kā lieliem, tā maziem. Izjūta, ka sanāk, jebkuram cilvēkam sagādā vislielāko prieku. Ideāli, ja bērns kādu pulciņu apmeklē tāpēc, ka viņu tas dara priecīgu.

Ja gribam, lai mūsu bērni būtu ģeniāli
Starp talantīgu un ģeniālu bērnu nevar likt vienādības zīmi. Dažkārt vecāki, vēloties, lai viņu bērns būtu kādā jomā ģeniāls, neapzinās, ka ģenialitātei vienmēr līdzi nāk otra – mazāk patīkamā – puse. Ja cilvēks ir izteikti apdāvināts vienā jomā, visbiežāk viņš ir apdalīts kādā citā. Ģēnija ēnas puses parasti ir nespēja veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, tāpēc viņi nereti ir vientuļnieki. Ģēniji ir pietiekami sarežģītas personības, ar kurām grūti saprasties lielākajai daļai līdzcilvēku.
Ja bērns ir talantīgs, bet no viņa tiek prasīta ģenialitāte, atkal jau bērns būs zaudētājs. Parasti, jūtot apkārtējo spiedienu, šie bērni nodarbei velta sevi visu, bet rezultāti neapmierina ne trenerus, ne skolotājus, ne vecākus. Kādā brīdī bērns un jaunietis izdeg, krītas viņa pašvērtējums un viņš vispār atsakās vēl ko darīt lietas labā. Tiecoties pēc tā, lai bērns uzrādītu ģēnija spējas, vecāki un skolotāji var neieraudzīt reālo bērnu, taču to nevajadzētu pieļaut.