Pieaugušā iekšējais bērns – kāpēc svarīgi to izprast un apzināties

Bez iekšējā bērna katram vecākam būtu vajadzīgs arī iekšējais pieaugušais un iekšējais vecāks. Par to, kas ir iekšējais bērns, kā tas izpaužas pieaugušajos un kāpēc ir svarīgi būt kontaktā ar to, stāsta Rimi Bērniem attiecību eksperte Iveta Aunīte.

Kas ir iekšējais bērns
Iekšējais bērns ir visiem pieaugušajiem, taču ne katrs ar to komunicē un ir kontaktā. Iekšējais bērns ir stāsts par mūsu emocijām, tā ir mūsu piedzīvoto emociju krātuve. Taču, ja mēs runājam par pieauguša cilvēka iekšējo bērnu, nav iespējams to atdalīt no pārējām jau minētajām personības struktūrām – iekšējā vecāka un iekšējā pieaugušā. No psiholoģiskā viedokļa bez šīm struktūrām viens pats iekšējais bērns būtu cilvēks bez normām un robežām un tikai ar dažādām vēlmēm. Vecāks un pieaugušais mūsos ir vajadzīgi, lai mēs ievērotu sabiedrības normas.
Kontakts ar iekšējo bērnu ir ļoti būtisks katram pieaugušajam, taču jo īpaši svarīgs tas ir vecākiem un pedagogiem. Cilvēks, kam šis iekšējais bērns vai nu snauž, vai ir aizmirsts, visticamāk, ir garlaicīgs, taču viņam ļoti patiks ievērot noteikumus un normas. Cilvēkam, kas nav kontaktā ar savu iekšējo bērnu, bieži iztrūkst emocionalitātes.

Ja bērnam būs aizliegtas vai bērnībā nosauktas par sliktām kādas no emocijām, tad arī pieaugušā vecumā, kad būs emocionāls brīdis, pieaugušais nepratīs vai nu raudāt, vai priecāties.

Emociju atspoguļojums
Iekšējais bērns ir mūsu emociju atspoguļojums. Kad mēs raudam – aiz bēdām vai dusmām –, raud mūsu iekšējais bērns. Visas pieauguša cilvēka emocijas parasti ir saistītas ar bērnību. Ja bērnībā ir bijis aizliegts raudāt, diemžēl pieaugušā vecumā cilvēks nemācēs izpaust savas emocijas.
Negatīvie aspekti iekšējā bērna izpausmēs emocionālā ziņā var būt dusmas, aizvainojums, vainas izjūta. Tas nozīmē – ja pieaugušais, piemēram, stipri ir apvainojies, viņš nav apvainojies kā pieaudzis cilvēks, bet kā četrgadīgs bērns. Taču pozitīvais pluss emocijām ir prieks, sajūsma, entuziasms, laime, aizkustinājums, aizrautība un interese, kas ir ļoti svarīga veiksmīgam mācību procesam.
Lai nākotnē bērni labāk saglabātu kontaktu ar savu iekšējo bērnu, viņiem ir jāmāca apzināties un atpazīt savas emocijas visā to spektrā, uzsvaru liekot uz tā sauktajām negatīvajām emocijām, un jāmāca tikt ar tām galā. Ja bērnam būs aizliegtas vai bērnībā nosauktas par sliktām kādas no emocijām, tad arī pieaugušā vecumā, kad būs emocionāls brīdis, pieaugušais nepratīs vai nu raudāt, vai priecāties.

Es gribu, gribu, gribu!
Iekšējam bērnam ir ļoti attīstīta vēlmju sajūta – tas ir tas, kurš grib. Mūsu iekšējais bērns ir tas, kas raksta Ziemassvētku vecītim vēstuli, pat saprotot, ka tas nav īsts, taču viņš tic šim brīnumam. Iekšējais bērns ļauj mums piepildīt un apmierināt savas vēlmes un kompensēt to, kā mums bērnībā ir pietrūcis. Piemēram, ja mums bērnībā nav bijis Jaunā gada ar dāvanām, tad tagad ir iespēja apmierināt savu iekšējo bērnu un pasniegt dāvanas ne tikai citiem, bet arī sev.
Otra puse šādām iekšējā bērna izpausmēm var būt, kad vēlmes pāraug kaprīzēs. Iekšējais bērns ir tas dumpinieks, kas piesit kāju un var pateikt, ka viņam nepatīk kāda no dāvanām. Te var parādīties arī neslēpts sašutums par kaut ko, neinteliģenta emociju demonstrēšana, kā to bieži dara mazi bērni. Tas nozīmē, ka pieaugušais, pārlieku aizraujoties ar vēlmēm, var regresēt līdz bērna līmenim.

Bērnības traumu dziedināšana
Iekšējais bērns ir tas, caur kuru var tikt dziedinātas arī kādas bērnībā piedzīvotas traumas. Tās var būt dažādas – ne vienmēr tās būs izraisījis kas ļoti sāpīgs vai traģisks. Jāņem vērā, ka bieži vien bērna atmiņā kāds notikums ir palicis ļoti šausminošs, lai gan faktiski nekas tik dramatisks nav noticis. Piemēram, varbūt kāds pieaugušais ir viegli papurinājis bērnu, bet mazajam tas palicis atmiņā kā milzīgs pēriens. Ir ļoti svarīgi pret cilvēka piedzīvoto izturēties ar cieņu un nenoniecināt viņa pārdzīvojumus.
Lai pieaugušais spētu dziedināt savas bērnības traumas, viņam ir ne tikai jābūt kontaktā ar savu iekšējo bērnu, bet ir arī jāatgriežas šajās bērnības epizodēs, sevi jāsamīļo, ja nepieciešams, kādam jāpiedod. Tas nozīmē gan emocionālā līmenī atgriezties bērnībā, gan arī praktiski realizēt to, kā bērnībā ir trūcis, piemēram, nopirkt svētku eglīti vai pasniegt sev svētdienās pankūkas. Dziedināšana būs konstruktīvs process, kas ļaus šos pagātnes notikumus nenēsāt sevī kā traumu. Tas ļaus kļūt pieaugušiem, izmantojot savus resursus – emocijas, vēlmes un pieredzi.

Lai pieaugušais spētu dziedināt savas bērnības traumas, viņam ir ne tikai jābūt kontaktā ar savu iekšējo bērnu, bet ir arī jāatgriežas šajās bērnības epizodēs, sevi jāsamīļo, ja nepieciešams, kādam jāpiedod.

Kāpēc ir vēlams būt kontaktā ar savu iekšējo bērnu

• Būšana kontaktā ar iekšējo bērnu palīdz pieaugušajam paust emocijas un atcerēties sevi bērnībā, līdz ar to labāk saprast savus bērnus.
• Tajās ģimenēs, kuru vecākiem ir saglabājies kontakts ar iekšējo bērnu, visticamāk, būs priecīgāki svētki un ikdiena.
• Iekšējā bērna vēlmju sadzirdēšana un apmierināšana ir būtiska, lai samazinātu izdegšanas risku. Ja mēs ilgstoši neieklausāmies savā iekšējā bērnā un neiedodam to, kas viņam ir tik ļoti vajadzīgs, tas ir ceļš uz izdegšanu. Izdegšanas profilaksei ir nepieciešams atrast laiku un pajautāt savam iekšējam bērnam, ko viņš vēlas, un apmierināt šīs vajadzīgs. Tās var būt tik vienkāršas lietas kā saldējums, filma vai kurpes, vai došanās makšķerēt.
• Esot kontaktā ar savu iekšējo bērnu, ir iespējams dziedināt bērnībā piedzīvotās traumas.

Ko darīt vecākiem, audzinot bērnus

• Ļaut bērniem paust emocijas un mācīt tās pārdzīvot.
• Ļaut bērniem gribēt, arī drosmīgu, pārgalvīgu un nerealizējamu sapņu līmenī. Piemēram, ja mazais vēlas kļūt par kosmonautu, būtu liela kļūda vecākiem uzreiz nokaut šo bērna sapni, norādot uz viņa sliktajām atzīmēm.
• Apzinātāk dzīvot savu dzīvi uzvedības līmenī – mācīties reaģēt uz savu bērnu emocijām.