Pieci bērna pozitīvās audzināšanas principi. Uzzini, kādi tie ir!
Izglītība • 24. Janvāris, 2017
Nebaidīšanās būt atšķirīgam, mācēt pateikt nē, drosme kļūdīties, just arī negatīvas emocijas un drīkstēt gribēt vēl – tie ir 5 principi, ko katram vecākam būtu ieteicams iemācīt saviem bērniem. Vairāk stāsta Rimi Bērniem emocionālās labsajūtas un attiecību eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.
1. Tu drīksti būt atšķirīgs!
Bērniem jāļauj saprast, ka būt atšķirīgam nav nekas slikts. Gan zēni, gan meitenes aug pašpārliecinātāki, ja apzinās, ka netiek salīdzināti un ka viņi ir labi tādi, kādi ir. Katrs bērns ir neatkārtojams un īpašs, un ir pelnījis mīlestību. Šis princips palīdz ieraudzīt bērna individuālo “ceļu”. Pavērojiet, ar ko bērns labprātāk nodarbojas “savā vaļā”, vienatnē, kad pats ir mierīgs, bet viņa uzmanība - aktīva. Reizēm tās ir nodarbes, kas netiek klaji demonstrētas apkārtējiem, bērns ir izveidojis savu mazo pasaulīti, kurā darbojas, pat, pretojoties apstākļiem, un pat pret vecāku gribu. Šī principa īstenošana palīdzēs bērnam attīstīt savus unikālos dotumus, spējas un talantus, nevis īstenot vecāku ambīcijas.
2. Tu drīksti kļūdīties!
Nav pareizi likt bērnam justies slikti par to, ka viņš, pēc vecāku domām, ir kļūdījies. Pareizāk būtu ievērot uzskatu, ka dzīvē nav kļūdu, ir - pieredze. Ieteicams koncentrēties nevis uz problēmu, bet uz risinājumu. Pastiprināti atzīmējot slikto, labajam nav iespēju izrauties un izpausties. Ja kļūdas nepiedod, bērni vai nu pārstāj censties, vai arī padodas mēģinājumu procesā. Ja no bērna gaidīta tikai nekļūdīga rīcība, viņš gūst nežēlīgu un nepatiesu priekšstatu par dzīvi. Ja bērnu kaunina, viņā rodas liela vainas izjūta, jo bērns līdz aptuveni 9 gadu vecumam vēl nespēj izšķirt jēdzienus “es izdarīju kaut ko sliktu” un “es esmu slikts”. Tāpat bērnu sodīšana par kļūdām pastiprina viņu uztraukumu un vājina dabisko izaugsmes vēlmi. Ja kļūdīties nav atļauts, sākas to slēpšana un melošana, samierināšanās ar zemāku mērķi un bailes saprātīgi riskēt, rodas pašaizstāvība, attaisnojot savu kļūdīšanos vai arī vainojot citus, zema pašcieņa un sevis nosodīšana. Īstenojot šo principu, bērnam veidojas iemaņas mācīties no savas pieredzes.
3. Tu drīksti paust negatīvas emocijas
Īstenojot šo principu, mācām bērniem apzināties savas izjūtas un emocijas, un iemācīties tās kontrolēt. Jā, dažkārt bērnam, lai justos labāk, nepieciešams vienkārši kārtīgi izraudāties. Jā, dažkārt viņš ir sadusmojies vai apvainojies. Un tas ir normāli. Tomēr, ja bērns ļaujas dusmu lēkmei, un viss tās dēļ notiek pēc viņa prāta, atļauja paust negatīvas emocijas ne tikai izlutina bērnu, bet arī rada iekšēju nedrošību. Vecākiem jābūt gana stingriem, lai nepakļautos šādiem dusmu izvirdumiem un nesāktu bērnu mierināt nevietā. Negatīvās emocijas vienmēr ir akceptējamas, taču tās drīkst izpaust pieņemamā laikā, vietā un veidā! Ir svarīgi ļaut bērnam runāt, viņš atzinīgi novērtēs klausīšanos! Ne mazāk svarīgi atcerēties - kamēr vecāki nav tikuši skaidrībā paši ar savām izjūtām, viņi nespēj sekmīgi palīdzēt saviem bērniem.
4. Tu drīksti gribēt vēl!
Lai bērns iemācītos veselīgi apzināties savas vajadzības un tās arī apmierināt, ir jāļauj bērnam gribēt vēl. Taču daudz svarīgāk ir nevis sasniegt kāroto, bet gan iemācīties tikt galā ar vilšanos, lai varētu atkal saņemties un doties pretim mērķim. Svarīgi attīstīt spēju piedzīvot gandarījumu, lai bērns var būt laimīgs un apmierināts pat tad, ja viņam nav viss, ko viņš vēlas. Ja bērniem neļauj palūgt vēl, viņi iemācās upurēties citu labā. Ja bērniem tas ir atļauts, viņiem, lai apliecinātu sevi, ir mazāka vajadzība dumpoties pusaudžu vecumā. Tādi bērni zina, ka “nē” šodien vēl nenozīmē “nē” rīt. Māciet bērniem, “ja tu neprasīsi, tu nedabūsi. Ja tu prasīsi, tu ne vienmēr dabūsi”.
5. Tu drīksti teikt “nē”, taču noteicošais vārds ir mammai un tētim
Kad bērns pirmo reizi pasaka “nē”, viņš paziņo pasaulei “es esmu”. Un ir svarīgi nemazināt bērna pašapziņu, jo pozitīvās audzināšanas mērķis ir audzināt atsaucīgus, uz sadarbību vērstus bērnus, nevis bezierunu paklausīgus bērnus. Uz sadarbību ir spējīgs tikai neatkarīgs cilvēks. Īstenojot šo principu bērnos attīstās griba, arī māka pretoties autoritātēm tad, kad tas ir nepieciešams. Ja formu “es gribu” lieto pieaugušais, bērnā mazinās pretošanās, jo vecākam pieder gala vārds. Taču pieaugušajiem jāizvairās būt autoritatīviem bez vajadzības. Pieaugušajiem jāpalīdz bērnam saprast, ka patstāvība un atbildība nozīmē vairāk nekā tikai pateikt “nē”.
4 paņēmieni bērna pretestības mazināšanai:
Aktīva klausīšanās;
Sistēma un konsekvence;
Uzmanības novēršana (maziem bērniem) un vadība (lielākiem bērniem);
Rituāli un režīms.
Foto: Shutterstock.com