Pozitīvas disciplīnas pamati: kā iemācīt bērnam klausīt

Kad jāsāk audzināt?
Līdz bērna aptuveni viena gada vecumam nevajadzētu baidīties viņu izlutināt, taču tas, protams, nenozīmē, ka bērnam neierādām nekādas robežas. Piemēram, mācām, ka plēst mammas vai māsas garos matus nedrīkst, jo sāp. Tāpat neļaujam sist citiem ģimenes locekļiem. Pēc aptuveni gada vecuma sasniegšanas pakāpeniski un sistemātiski varam norādīt bērnam robežas - kas ir labi un kā vajadzētu uzvesties, un kāda rīcība iepriecinātu vecākus. Skaidrai izpratnei par jēdzieniem “drīkst” un “nedrīkst” jāizveidojas līdz skolas vecumam, lai pēc tam nebūtu tā, ka klases priekšā no skolēna puses tiek demonstrēta jau visatļautība.

Kā izvirzīt noteikumus?
Aizliegumu vietā vislabāk darbojas atļaujas. Tāpēc tā vietā, lai teiktu, piemēram: “Neēd saldējumu istabā, nosmērēsi mēbeles!”, saki: “Ēd, lūdzu, saldējumu virtuvē pie galda!” Norādi savai atvasei, kā būtu vēlams darīt, ja pamani, ka viņš rīkojas nevēlami. Kad bērns kļūst vecāks, arī sāc paskaidrot, kādēļ viņa rīcība vai uzvedība nav bijusi laba. Sarunas ar vecākiem bērnus iedvesmo rīkoties pareizi. Un, protams, neatsverams ir vecāku labais piemērs un konsekvence prasībās. Ja ir pieņemts, ka rotaļlietas tiek salasītas katru vakaru, tad tas patiešām ir katru vakaru arī jādara. Arī tad, ja pašiem vecākiem gribas noslinkot.

Vai sodīt?
Sods nevienu nav padarījis labāku. Tas tikai apstādina bērnu, bet neiemāca izprast cēloņu un seku likumsakarības. Pieaugušajiem jāmācās runāt ar bērniem cieņpilnā veidā, lūgumu formā. Piemēram, ja mazulis atsakās tīrīt zobus, tad pēc vienreiz izteikta lūguma var rotaļājoties paņemt viņu pie pleciem un, imitējot lokomotīves kustības un skaņas, doties kopā brīnišķīgā ceļojumā uz vannas istabu. Šāda pieeja ar bērnu pirmsskolas vecumā darbosies daudz labāk par jebkuru sodu. Un uzlabos pieaugušo un bērnu attiecības, jo spēlēties kopā taču ir tik aizraujoši. Tāpat nevajag novērtēt par zemu bērna spēju uztvert nopietnu informāciju. Ir bērni, kuri jau pieminētos zobus ļoti rūpīgi tīrīs pēc tam, kad kopā ar vecākiem būs apskatījuši kādu video, kur redzams cilvēks ar bojātiem zobiem.

Ja tomēr sods…
Mācīsim bērnam, ka jāatsaucas uz vecāku lūgumu pēc pirmās reizes. Otrreiz to nedarām. Gadījumos, ja pēc pirmā lūguma neseko darbība, varam bērnam ierosināt: “Darīsim kopā!” un pat iekļaut saskarsmē kādus spēles elementus. Ja pēc lūguma sakārtot mantas, rīcība neseko, varam piedāvāt bērnam, ka viņam palīdzēsi vai arī spēlēsiet spēli, piemēram, es likšu vienā maisā sarkanos klucīšus, bet tu - dzeltenos. Tikai tad, ja šis nedarbojas, varam brīdināt, kādas būs sekas, ja bērns ar mums nesadarbosies. Sods kā vardarbības forma nav pieļaujams. Nedrīkst bērnus pērt, draudēt ar atdošanu bērnu namam, likt stūrī, apsaukāt, ieslodzīt tumšās telpās. Attīstoši ir nevis sodīt ar kaut ko sliktu (draudēt nopērt, likt stūrī u.tml.), bet atņemt kaut ko labu (ierobežot vai liegt multfilmas, sakārtot mantas pašiem un nedot tās spēlēties kādu laiku). Tā bērns izjutīs savas rīcības sekas.

Foto: Shutterstock.com