Pusaudzis aizraujas ar ekstrēmām nodarbēm. Vai par to vajag satraukties?

Viens no attīstības posmiem

Pusaudži biežāk iesaistās ar paaugstinātu risku saistītā uzvedībā, jo smadzeņu attīstības īpatnību dēļ viņiem ir ietekmēta impulsu kontrole un lēmumu pieņemšanas spējas. Vienlaikus riska uzvedība ir nepieciešama, lai pieaugtu un apgūtu spēju reaģēt spriedzes situācijās, skaidro “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.

“Nonākt saskarsmē ar riskiem pusaudžiem ir normāla attīstības vajadzība, pretējā gadījumā smadzenes nevar nobriest,” viņa norāda.

Meitenēm šāda uzvedība visvairāk ir raksturīga aptuveni 16 gadu vecumā, zēniem – 19.

Dažādiem bērniem atšķiras arī vajadzība pēc riska pakāpes. “Vienam bīstama situācija, kas jāpārvar, jau ir uzstāšanās klases priekšā. Citam vajadzība pēc riska būs izteiktāka, un viņš gribēs kāpelēt pa bīstamām vietām, aizrauties ar atkarību izraisošu vielu mēģināšanu, neierastu rituālu veikšanu,” min Laura Valaine.

Kādēļ gribas izbaudīt ekstrēmas nodarbes?

Ekstrēmās izklaidēs pusaudži visbiežāk iesaistās, jo:

1. rodas vēlme pēc spēcīgām izjūtām – tas saistās ar neatkarību, atrašanos tuvāk “pieaugušo dzīvei”, strādā baudas mehānisms, biežāk raksturīga zēniem;
2. aktivitātes patīkamo efektu pastiprina sociālā grupa, kurā pusaudzis iekļaujas;
3. liek iesaistīties smadzeņu darbības īpatnības, pat ja pats saprot, ka tas ir bīstami;
4. populācijā kopumā palielinās aizraušanās ar individuālām aktivitātēm.

Zināšanai

Ja bērnam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS), pusaudža vecumā riska uzvedība var būt izteiktāka, jo arī UDHS gadījumā smadzenes nekavē impulsus. Taču tas, ja bērns aizraujas ar ekstrēmām izklaidēm, uzreiz nenozīmē, ka viņam ir UDHS. Drīzāk par to var liecināt vēlme daudz laika pavadīt pie ekrāniem, spēlēt datorspēles, jo virtuālā realitāte sniedz asākas izjūtas nekā fiziskas aktivitātes.

Dari, bet maksimāli droši!

Vecāki bieži uztraucas un baidās par savu bērnu drošību un veselību, tāpēc lūdz ar ekstrēmām izklaidēm un sporta veidiem nenodarboties. Taču tā nav pareizākā rīcība. Vecākiem būtu jāsaprot, ka tā ir normāla bērna attīstības vajadzība, un jādarbojas gluži kā smadzeņu prefrontālajai garozai, kas atbild par seku izvērtēšanu.

Kā vecākiem pareizi rīkoties?

• Vispirms var izrunāt, ka izklaidei ir augsts traumatisma risks, kādas sekas tas var atstāt.
• Ja jaunietis atbild, ka to saprot, bet vienalga grib nodarboties, tā vietā, lai aizliegtu, vajadzētu padomāt, kā aizraušanos padarīt pēc iespējas drošāku.
• Var rosināt apmeklēt treniņus, kur ir droša vide, atbilstošs ekipējums un pieaugušā uzraudzība. Piemēram, ja pusaudzim patīk ar velosipēdu braukt pa stāvām vietām, var rosināt viņu apmeklēt BMX treniņus.
• Ja bērnu aizrauj braukšana ar elektroskūteri vai rolleru pa ielu, var izvirzīt nosacījumu vispirms nokārtot vadītāja apliecību, iegādāties atbilstošu aprīkojumu un tikai tad piedalīties ceļu satiksmē.

Atceries!

Vecākiem nav iespējams izkontrolēt, vai bērns aizsargekipējumu lieto arī pēc iziešanas no mājām. Ar to jāprot samierināties. Taču tas, ko iespējams darīt, – rādīt paraugu pašiem un, piemēram, braucot ar velosipēdu, lietot ķiveri.

Lai vēlāk nejustos kā bez bremzēm

“Pusaudži, kas iesaistās riskantās aktivitātēs drošā vidē, trenē smadzenes spēt apstāties bīstamā situācijā. Šādi viņi iegūst pieredzi,” skaidro psihoterapeite. Sevišķi būtiski to ir ļaut darīt zēniem un jau pirms pubertātes vecuma. Kaut vai rotaļu laukumiņā vajadzētu ļaut kāpt, cik augstu vien bērns vēlas. Sajūtot savu spēju robežu, viņš apstāsies. Vecāka uzdevums ir spēt izturēt savas bailes.

Liedzot iegūt šādu pieredzi, vecāki bērnam izdara “lāča pakalpojumu”.

Respektīvi – viņam vēlāk nebūs prasmes izvērtēt riskus un pēc pilngadības sasniegšanas viņš jutīsies kā bez bremzēm vai arī gluži pretēji – būs pārlieku bailīgs.

Ja bērns būs pārāk bailīgs, viņam vēlāk jau pieaugušā dzīvē būs grūti. Pieredze rāda, ka labāk klājas tiem, kas prot tikt galā ar trauksmi un stresa situācijām. Tāpēc – ja vecāki jūt, ka bērns ir pārāk bailīgs un neko negrib izmēģināt, vajadzētu meklēt veidus, kā iedrošināt pamēģināt ko jaunu, pārbaudīt sevi, izjust adrenalīnu.

Svarīgi!

1. Ja bērns ir nobijies, bet redzat, ka viņš to var pārvarēt, var iedrošināt, sakot: redzu, ka esi nobijies, ka tev ir bail no augstuma. Ja vecāks dusmosies, tas radīs vēl lielāku saspringumu.
2. Jāprot sajust sava bērna spēju robežu. Jādod iespēja izstāties, jāspēj pieņemt, ka bērns tam vēl nav gatavs.
3. Baiļu pārvarēšana notiek pakāpeniski. To vajadzētu uztvert kā treniņu, kurā viss uzreiz var neizdoties. Nākamreiz bērns varēs izdarīt vairāk.
4. Pēc izstāšanās nedrīkst bērnu kaunināt. Pie tā, ka iestājās nespēja pārvarēt bailes, viņš nav vainīgs. Tā nostrādāja smadzenes!
5. Kaunināšana ir motivēšana ar pātagas metodi, caur sodu. Lielākoties tā attīsta izvairīšanās uzvedību. Zinot, ka nevar būt labākais, bērns to vairs nemēģinās vispār. Lai motivētu darīt vēlreiz, labāk pajautāt, kā viņš tagad jūtas.