Sadarboties ar bērnu, nevis sodīt

Jāņem vērā, ka sods nevienu cilvēku nav padarījis labāku. Tas tikai apstādina bērnu, bet neiemāca izprast cēloņu un seku likumsakarības.

Līdz bērna gada vecumam par nopietnu disciplinēšanu nevaram runāt, līdz ar to šeit arī nevietā domāt par soda metodēm. Dažkārt vecāki vaicā – vai tā bērnu nevar izlutināt? Nevar. Taču vecākiem jāapzinās, ka arī līdz gada vecumam mazulim jau jāierāda robežas, kuras konsekventi jāievēro, piemēram, bērns nerāpo pie suņa bļodas, neaiztiek elektrības kontaktus, automašīnā vienmēr ir piesprādzēts autosēdeklītī. Mazuļa ikdienā šī kārtība parādās nevis kā aizliegumi, bet gan kā konsekventas darbības no vecāku puses. Skaidrai izpratnei par jēdzieniem “drīkst” un “nedrīkst” jāizveidojas līdz skolas vecumam. Jāatceras, ka aizliegumu vietā labāk darbojas atļaujas. Piemēram, “Neēd saldējumu istabā, nosmērēsi mēbeles” vietā labāk teikt “Ēd, lūdzu, saldējumu virtuvē pie galda!”.

Arī līdz gada vecumam mazulim jau jāierāda robežas, kuras konsekventi jāievēro, piemēram, bērns nerāpo pie suņa bļodas, neaiztiek elektrības kontaktus.

Cieņa pret bērnu
Pieaugušajiem jāmācās ar bērniem runāt cieņpilni, lūguma formā, vajadzības gadījumā viegli fiziski pavirzot sev vēlamajā virzienā. Piemēram, ja mazulis atsakās tīrīt zobus, tad pēc vienreiz izteikta lūguma var rotaļājoties paņemt viņu pie pleciem un, imitējot lokomotīves kustības un skaņas, doties kopā brīnišķīgā ceļojumā uz vannas istabu. Šāda pieeja bērnam pirmsskolas vecumā darbosies daudz labāk par jebkuru sodu. Un uzlabos pieaugušo un bērnu attiecības, jo spēlēties kopā taču ir tik aizraujoši!

Rīcības secība un konsekvence noteikumos
Pirms soda piemērošanas pieaugušajiem jāievēro rīcības secība un konsekvence noteikumos. Mācīsimies mazulim kaut ko lūgt vienu reizi! Ja runājam par pirmsskolas vecuma bērniem, gadījumos, ja pēc pirmā lūguma neseko darbība, varam izmantot “Darīsim kopā!”, kā arī iekļaut saskarsmē kādus spēles elementus. Piemēram, ja pēc lūguma sakārtot mantas rīcība neseko, varam mazajam piedāvāt: “Es tev palīdzēšu!” vai arī “Spēlēsim spēli! Es likšu vienā maisā sarkanos klucīšus, bet tu otrā – dzeltenos!” Tikai tad, ja šis nedarbojas un nelīdz arī bērna virzīšana vajadzīgajā virzienā, varam brīdināt, kādas būs sekas, ja mazais ar mums nesadarbosies. Attīstoši ir nevis sodīt ar kaut ko sliktu (draudēt nopērt, likt stūrī u.tml.), bet atņemt kaut ko labu (ierobežot vai liegt animācijas filmas, sakārtot mantas pašiem un nedot tās spēlēties kādu laiku), ļaujot bērnam izjust savas rīcības sekas.

Attīstoši ir nevis sodīt ar kaut ko sliktu, bet atņemt kaut ko labu, ļaujot bērnam izjust savas rīcības sekas.

Sods kā vardarbības forma nav pieļaujams
Nedrīkst bērnus pērt, draudēt ar atdošanu bērnunamam, likt stūrī, apsaukāt, ieslodzīt biedējošās un tumšās telpās. Šāda vai līdzīga pieaugušo uzvedība ir nopietns signāls, ka vecākiem nepieciešams meklēt palīdzību pie speciālistiem, lasīt izglītojošo literatūru. Reizēm pieaugušajiem pietiek ar atpūtu, jo nesavaldīgi varam kļūt noguruma un izsīkuma dēļ. Lai kādi būtu pieaugušo uzvedības iemesli, jāmeklē risinājumi.

Just robežu un sadarboties
Vecāki, kas pavada laiku kopā ar atvasēm, savus bērnus iepazīst. Viņi laikus pamana izmaiņas dēla vai meitas uzvedībā vai emocionālajā noskaņojumā. Jo ātrāk ir identificēta kāda problēma, jo mazāk laika būs vajadzīgs, lai to atrisinātu. Lai gūtu labus rezultātus bērnu audzināšanā un rūpētos par viņu emocionālo labklājību, ideālā variantā būtu veiksmīgi jāsadarbojas četriem ķēdes posmiem – vecākiem, pedagogiem, bērniem un, vajadzības gadījumā, pieaicinātiem speciālistiem. Ja mēs visi kopā esam vērsti uz risinājumu, panākumi noteikti būs.