Šķiet, viens no grūtākajiem brīžiem gan bērnam, gan vecākiem ir tad, kad laiks uzsākt bērnudārza gaitas. Un īpaši, ja tas notiek pirms bērna trīs gadu vecuma. “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine norāda – vecākiem nereti ir vainas izjūta, ka šādi rada vairāk skādes nekā labuma. Vai tā tiešām vienmēr ir?
Vispirms jāuzsver, ka bērni ir dažādi. Vienam patiešām būs vajadzīgs ilgāks laiks mājās, bet cits jau gada vecumā droši iesoļos dārziņā. Nereti tieši vecāki ir tie, kas vairāk satraucas par bērna gaitām lielajā dzīvē.
Var teikt, ka mazā cilvēka palaišana bērnudārzā ir kā nabassaites pārgriešana.
Tieši tas rada šķiršanās trauksmi ne tikai bērnam, bet arī vecākiem.
Un vēl – lai gan vecāki satraucas par it kā racionālām lietām, aiz viņu satraukuma visbiežāk slēpjas pašu piedzīvotā negatīvā pieredze.
Par ko nevajadzētu satraukties
- Ja bērns pusotra gada vecumā “nedraudzējas” ar citiem bērniem! Citi bērni kā rotaļu biedri kļūst svarīgi tikai ap trīs gadu vecumu. Līdz tam mazajam nozīmīgs būs pieaugušais. Tāpēc ir būtiski, lai mazo bērnu grupiņā būtu empātisks personāls, un parasti tā arī ir.
- Ja bērns nespēj adaptēties uzreiz. Dodiet viņam laiku! Arī mums, pieaugušajiem, nav vienkārši uzreiz iejusties jaunā darba vai kādā citā kolektīvā. Tāpat ir bērnam. Protams, viņš pārdzīvo, ka mamma aiziet, bet svarīgi sevī saglabāt domu, ka viņš spēj pārdzīvot un izskumt, bet pēc tam dārziņā piedzīvot interesantu dienu.
- Ja bērns raud un negrib iet mājās vai pat ir dusmīgs, ka vecāks ir atnācis pakaļ, lai gan no rīta raudāja, ka negrib, lai mamma vai tētis dodas prom. Tā ir neapmierinātības sajūta nevis par to, ka vecāks atnācis pakaļ, bet par to, ka no rīta aizgājis prom. Vecākiem ir jāvar izturēt šo neapmierinājumu un jāsaprot, ka tas ir normāli un pieņemami.
Un tomēr vecākiem pašpārmetumi, trauksme...
Laura Valaine norāda – ja uz svaru kausiem ir mammas labsajūta, kas atkarīga no tā, vai bērns iet bērnudārzā vai ne, tad šī labsajūta ir svarīgākā izvēle!
Labāk, lai bērns pēc dārziņa uz dažām stundām ir attiecībās ar priecīgu mammu nekā visu dienu pavada ar dusmīgu, aizkaitinātu, trauksmainu vai depresīvu vecāku.
Svarīgākais periods, kad bērnam patiešām jābūt mājās un, vēlams, ar vecākiem, ir līdz pusotra gada vecumam. Šajā laikā viņā tiek ielikts pamats par robežu izpratni un sevis pastāvēšanu.
Kas vajadzīgs, lai dārziņa gaitas sāktos vieglāk?
- Adaptācijas periods bērnudārzā, lai arī vecāks ir klāt vismaz kādu brīdi.
- Pirmos 3–6 mēnešus vajadzētu nodrošināt, ka bērnudārzā pavadītais laiks ir īsāks – no brokastīm līdz launagam.
- Svarīgi, lai paši vecāki būtu pārliecināti, ka bērns nodots gādīgās rokās. Ir vērts aprunāties ar bērnudārza vadītāju, audzinātāju, auklīti, lai gūtu pārliecību, ka mazais cilvēks ir patiešām drošā un gādīgā aprūpē.
Ja bērns bieži slimo, parasti kā palaidējmehānisms kalpo divi iemesli:
- bērns iepriekš nav slimojis vai slimojis maz, tāpēc imunitāte nav norūdījusies, un tagad organisms attīsta savu imunitāti pret vīrusiem, kurus pārnēsā pārējie bērni;
- bērns šādi pauž emocionālo nelabsajūtu. Tas gan uzreiz nenozīmē, ka dārziņa gaitas jāpārtrauc. Bērnam būtiski veicināt viņa adaptācijas spējas un radīt pieredzi, ka viņš tiek galā. Dzīvē būs samērā daudz grūtību, un, cenšoties pasargāt savu lolojumu no visām nepatīkamajām emocijām, patiesībā vecāki savam bērnam izdara “lāča pakalpojumu”, liedzot attīstīt spējas, kas nepieciešamas turpmākajā dzīvē.
Mājdārziņš, auklīte, silītes grupa – kur labāk?
No bērna vajadzību skatupunkta vēlamāk būtu sākt ar auklīti, pēc tam seko mājdārziņš vai privātais dārziņš, kur parasti ir mazāk bērnu, un tad – pašvaldības bērnudārzs.
Te gan vēlams ņemt vērā vairākus nosacījumus un izvērtēt, vai:
- auklīte ir patiešām emocionāli inteliģenta, empātiska, nodrošina bērnam adekvātu savu klātbūtni;
- mājdārziņā vai privātajā bērnudārzā uz vienu pieaugušo nav vairāk par sešiem bērniem grupiņā. Pretējā gadījumā nav starpības, kuru – privāto vai pašvaldības – bērnudārzu mazais apmeklēs.
“Ja arī nav iespējams nodrošināt šo “perfekto” scenāriju, nekas. Galvenais, lai vecāki ar mierīgu sirdi aizlaiž mazo uz bērnudārzu,” uzsver Laura Valaine un piebilst, ka parasti ir nopietns iemesls, kāpēc savu pusotrgadnieku laist dārziņā.
“Lai nebūtu vainas izjūtas, tajā laikā, kad vecāki ir mājās ar bērnu, jāatrod veids, kā būt viņam klātesošiem.”
Speciāliste rosina pēc grūtas darbdienas pusstundu veltīt pastaigai vienatnē, lai “izvēdinātu galvu”, un tikai tad doties uz dārziņu pēc bērna. Tas ļaus viņam veltīt nedalītu uzmanību.
Zināšanai
Nedalīta uzmanība bērnam nenozīmē, ka nepieciešams no pulksten pieciem līdz deviņiem vakarā ar viņu visu laiku spēlēties. Tas nozīmē, ka pirmās 20–30 minūtes bērnam tiek veltīta patiešām nedalīta uzmanība, un pēc tam jau sākas mājas ikdiena ar vakariņām un citām lietām.