Runājot par bērna fizisko un emocionālo attīstību, vecāku vidū popularitāti iemantojusi Pikleres metode. Kas jāzina par šo metodi, lai tās principus varētu ieviest dzīvē? Stāsta Rimi Bērniem eksperte, fizioterapeite Jekaterina Bovtramoviča.
Metodes aizsācēja ir pasaulē pazīstamā bērnu ārste Emmija Piklere, kura uzskatīja: bērns, kurš lietas atklāj, patstāvīgi eksperimentējot, iegūst pavisam citas zināšanas nekā bērns, kuram piedāvāts gatavs uzdevuma atrisinājums.
Jekaterina Bovtramoviča skaidro, ka Latvijā darbojas tikai daži fizioterapeiti, kuri ir sertificēti Pikleres metodes speciālisti, taču daudzi citi ir apmācīti šajā metodē un, strādājot ar mazuļu vecākiem, var dot noderīgus padomus, kas saistīti ar aprūpi, piemērotas vides ierīkošanu un dienas plāna izveidi.
Rotaļas – ļoti svarīga bērna ikdienas sastāvdaļa
Speciāliste skaidro, ka līdz trīs gadu vecumam rotaļāšanās bērnam ir ārkārtīgi svarīga labvēlīgai attīstībai, jo tieši ar rotaļu palīdzību bērns iepazīst pasauli un attīstās. Informācija, ko viņš ir ieguvis spēlējoties, daudz labāk nostiprinās nekā tā, kas tiek iemācīta no malas. Tas nozīmē, ka rotaļlietas nav tikai priekšmeti, kas paredzēti izklaidei un laika kavēšanai, bet ir ļoti būtiska ikdienas sastāvdaļa. Speciāliste norāda, ka saskaņā ar Pikleres metodi bērnam ir jāpiedāvā tādas rotaļlietas, kas piemērotas viņa vecumam, atbilst viņa prasmēm un interesēm. Lai arī vecākiem nereti patīk pirkt dažādas mantiņas, kas pīkst, skan un dzied, tās tomēr nedod vērtīgu ieguldījumu bērna attīstībai, kā to var dot dažādi parasti, pat mājās atrodami priekšmeti. Speciāliste iesaka izmēģināt mazulim piedāvāt dažādus volāniņus, bļodiņas, gredzentiņus, dažādu krāsu un materiāla auduma gabaliņus, pat pudeles. Pats galvenais, lai tās bērnam būtu drošas, tās viņu interesētu un būtu piemērotas viņa spējām. To, kā ar tām rotaļāties, mazulis jau varēs izdomāt pats.
Savā praksē speciāliste ir novērojusi, ka dažreiz mazuļi paķer autiņu, kas bijis paklāts viņam apakšā, un arī tā ir rotaļa – bērns ir ieraudzījis, ieinteresējies, satvēris, sajutis autiņa pieskārienu un to, cik tas bija viegls, pakustinājis pirkstus. Arī šajā brīdī notiek bērna attīstība, turklāt tas noticis dabiski un bija paša bērna iniciēts.
“Vecākiem jāskatās uz savu bērnu, jāizturas ar cieņu pret viņu, rūpīgi jāvēro, ko mazais cilvēks grib un prot, un tas viņam arī jāpiedāvā, tāpat vecākiem jābūt gataviem atbalstīt viņu un veltīt mazulim savu uzmanību,” norāda Bovtramoviča, ieskicējot Pikleres metodes principus. Speciāliste skaidro, ka bieži vien vecāki iegādājas mantiņas “sev”, domājot, ka bērnam tās patiks, taču var palaist garām un nepamanīt to, kas patiesi bērnā raisa interesi. Piemēram, dažādas “dziedošās” rotaļlietas patiesībā var nogurdināt bērnu, taču vecāki nereti tās viņiem rāda un liek pie sejas, domājot, ka tādā veidā novērš viņu uzmanību un izklaidē.
Piemērota vide jau no pašas mazotnes
Pēc Pikleres metodes, vide bērnam ir jāierīko tāda, kas ir piemērota viņa spējām un vecumam. Pirmais signāls, ka mazulis no gultiņas ir gatavs pārcelties uz rotaļu vidi, ir brīdis, kad viņš sāk interesēties un pētīt savas rociņas. No šā brīža viņu var sākt likt uz grīdas, paklājot apakšā plānu sedziņu.
Fizioterapeite norāda, ka ir svarīgi, lai šī vieta būtu droša, tur nekas nekarātos un nebūtu riska, ka bērnam kaut kas var uzkrist. Svarīgi, lai apakšā paklātais materiāls būtu plāns un ciets, jo mazulim ir jājūt kontakts ar grīdu, tādā veidā sajūtot visus savu ķermeni. Lai radītu drošības sajūtu un robežas, apkārt var aplikt sarullētu segu, taču nelikt to pavisam cieši apkārt bērnam, atstājot telpu viņa brīvībai.
Saskaņā ar šo metodi bērns savā rotaļu vietā tiek guldīts uz muguras, lai viņš pats var izlemt – palikt šādā pozā vai labāk apvelties uz vēdera. Tikmēr vienā pusē bērnam var novietot lupatiņu, bet otrā – koka gredzentiņu. Vai arī divas dažādas lupatiņas katru savā pusē. Svarīgi, lai šis priekšmets nebūtu liels, smags un masīvs, un zīdainis spētu to satvert. Šādā veidā mazulis nejauši var pieskarties, paņemt priekšmetu, turklāt tas notiek dabiski un brīvi, un šajā mirklī sāk notikt viņa pirmā rotaļāšanās.
Ko nozīmē uzticēties savam mazulim?
Fizioterapeite norāda, ka uzticēties var jau pavisam mazam zīdainītim. Tas nozīmē, ka vecāki viņu neizklaidē, bet nodrošina vidi un izvēles iespējas, lai viņš varētu sākt spēlēties un sevi attīstīt pats. Tikmēr vecāki ir blakus, redz, vēro un nāk, ja mazulim ir vajadzīga palīdzība. “Es tev uzticos, tu vari pats.” Šādā veidā mēs jau no mazotnes audzinām cilvēku, kurš pieaugot varēs patstāvīgi risināt problēmas, pieņemt lēmumus un par sevi parūpēties.
Savukārt, bērnam pieaugot, uzticēties viņam nozīmē ļaut izrāpties cauri tunelim, pakāpties pa pakāpieniem, iekāpt kastē. Būt blakus, vērot un palīdzēt, ja viņam to vajag, tomēr primāri ļaut darīt pašam.