Šā mācību gada pirmais semestris ir teju noslēdzies. Tas ir laiks, kad daudzās ģimenēs izvērtē bērnu sasniegumus un arī neveiksmes. Ir vecāki, kas atzinību par labām un teicamām atzīmēm izsaka naudā. Vai šāda prakse ilgtermiņā dod pozitīvu rezultātu?
Maksāšana par labu un teicamu vērtējumu mācībās vecākiem var likties jauka un nekaitīga motivācijas sistēma, ko viegli apvīt ar skaidrojumiem, kāpēc ir tā, kā ir, saka “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine. Tomēr ar laiku tas var nākt atpakaļ kā bumerangs un nodarīt vairāk skādes nekā labuma, viņa brīdina.
Bērni, kuriem maksā par atzīmēm, vēlāk pieaugot, piemēram, arī darba tirgū ieiet ar šādu pašu principu – darīt tikai to, par ko maksā.
“Šādiem cilvēkiem ir grūti saprast, ka vispirms nepieciešams ieguldīt savus resursus, ieguldīties pašam un gan jau kādreiz tas atmaksāsies,” saka Laura Valaine. “Un ne vienmēr stāsts ir par naudu.”
Šādā veidā vecāki rada arī greizu priekšstatu par pareizajām izvēlēm. Bērns nedomā par to, kas viņam patīk, bet fokusējas uz to, ko dabūs pretī. Tas nepalīdz atrast intereses, lai ievirzītu dzīvi sev labvēlīgā gultnē.
Atceries!
Tieši tāpat kā par sekmēm skolā, nevajadzētu bērnam piesolīt samaksu arī par iesistiem vārtiem, piemēram, hokeja turnīrā vai pirmo vietu peldēšanas sacensībās.
Seši iemesli, kāpēc nevajadzētu maksāt par atzīmēm
1. Mācīšanās ir attīstības vajadzība, nevis ekstra.
Vai mēs maksājam bērnam par iešanu uz podiņa, zobu mazgāšanu, istabas tīrīšanu un citiem ikdienas pienākumiem? Cerams, ka nē! Mācības ir viena no cilvēka pamatvajadzībām – uzņemot informāciju, attīstās smadzenes. Maksāšana par sekmēm bērnam dod neverbālu mājienu: es neticu, ka tu ar to tiksi galā saviem spēkiem. Starp citu, bērnam nevajadzētu dot naudu arī par citiem pienākumiem, ko paši ikdienā darām bez atlīdzības. Ja gribam viņu mācīt pelnīt, var maksāt par darbu, par kuru maksātu arī citam cilvēkam.
2. Bērnam jāiemācās darīt sev būtiskas lietas bez ārējā motivatora.
Ārējā motivācija ir ātri pārejoša un prasa aizvien palielināt “likmi”. Ja par katru desmitnieku 1. klasē bērnam maksāsiet vienu eiro, jau pēc gada viņš gribēs saņemt vairāk. Svarīgi veicināt iekšējo motivāciju – izpratni, ka mācīties nepieciešams sevis dēļ. Ja bērns pratīs savus pienākumus veikt bez ārējas apbalvojumu sistēmas, viņam dzīvē klāsies vieglāk. Viņš apzināsies, ka būtiski ir ne tikai paveikt savu uzdevumu, bet arī veidot attiecības, piemēram, ar kolēģiem, izdarīt kaut ko vairāk tādēļ, lai iemācītos ko jaunu vai virzītos uz kopējiem mērķiem.
3. Maksājot par atzīmēm, fokuss tiek likts uz vērtējumu, nevis zināšanām.
Bērniem, kuriem maksā par atzīmēm, izveidojas paradums mācīties tikai vērtējuma dēļ. Viņi nedomā, kuri priekšmeti vairāk interesē, nevienu neizjūt kā savējo. Līdz ar to, beidzot skolu, bieži vien rodas neizpratne – ko tālāk dzīvē darīt, uz kuru pusi iet. Tas tāpēc, ka nav izveidojusies hierarhija, kā dēļ pacensties vairāk, kā ne.
Skolēniem, kuriem maksā par atzīmēm, attīstās arī kļūdaina izpratne par vērtībām un bieži novērojams perfekcionisms.
Respektīvi – viņi visus spēkus velta, lai iegūtu izcilu vērtējumu vēsturē, lai gan patiesais aicinājums ir eksaktās zinātnes. Tā vietā būtu labāk šajā priekšmetā iegūt seši, bet intensīvāku uzmanību veltīt matemātikai.
4. Neattīstās spēja būt efektīviem.
Reizēm vecāki domā, ka nauda ir vienīgais motivators, lai bērns censtos labi mācīties. Taču diez vai tā patiesībā ir. Visticamāk, ir vēl kāda lieta, kas viņam šajā dzīves posmā svarīga – datorspēles, telefons, randiņi, tikšanās ar draugiem. Lai bērnā veicinātu motivāciju mācīties, var lietot “burkāna metodi”.
Tas nozīmē, ka, piemēram, spēlēt datorspēles drīkst tikai pēc tam, kad paveikti visi mājasdarbi.
Tādējādi bērns domā, kas jāizdara, lai varētu darīt to, kas sagādā prieku. Tas noderēs arī vēlāk pieaugušā dzīvē. Mēs taču arī darām lietas, kas nepatīk! Vieglāk tām ir saņemties, kad zinām – ja saņemsimies un izdarīsim, varēsim veltīt vairāk laika, piemēram, saviem vaļaspriekiem.
5. Rada vēlmi slinkot un melot.
Ja bērns mācās atzīmes dēļ, viņš var sākt pārbaudes darbos krāpties, piemēram, špikot vai pirkt pareizās atbildes, kā arī melot vecākiem, ka ieguvis labāku vērtējumu.
6. Rada grūtības tikt pāri neveiksmēm.
Ja fokuss ir uz atzīmēm, katra neizdošanās bērnam ir ļoti sāpīga un var radīt trauksmi. Ja skolēns mācās, iekšējās motivācijas vadīts, viņš zemāku vērtējumu pieņem dabiskāk un domā, kā situāciju risināt.
Kā būtu pareizāk rīkoties?
Bērnam, kurš pārbaudes darbā saņēmis labu vērtējumu, būtu ieteicams labāk paust verbālu atzinību. Taču tai jābūt patiesai, nepārspīlētai, vērstai uz vēlamo rīcību – ja bērns ir centies, pielicis pūles, lai apgūtu mācību vielu. Tā vietā, lai teiktu “O, kāds tu malacis!”, labāk izvēlēties tādas frāzes kā “Forši, ka esi pacenties!”, “Zinu, ka tev grūti gāja, tomēr izdevās!”.
Sasniegumus var arī nosvinēt, visai ģimenei kopā dodoties uz kino vai vakariņām iemīļotajā ēstuvē.
Ar to tas atšķiras no maksāšanas? Princips “Vispirms darbs, pēc tam atpūta” liek uzsvaru uz procesu, nevis vērtējumu. “Par sasniegumiem vajag priecāties un ar tiem lepoties, un ne tikai tad, kad ir, piemēram, deviņnieks,” skaidro “Rimi bērniem” eksperte.
Vai par nesekmību drīkst sodīt?
Pirms rāt un sodīt bērnu par nesekmīgu vērtējumu, vajadzētu saprast, kāpēc šāda situācija izveidojusies. Vai līdz šim atzīmes bija labas un šī ir tikai maza neveiksme? Vai nav radušās problēmas ar draugiem? Varbūt bērnu skolā mobingo un viņam ir grūti tur pavadīt laiku? Padomājiet, kā viņš jūtas, ja pēc tam vēl tiek sodīts mājās!
Vēl vajadzētu pievērst uzmanību tam, vai bērnam nav veselības problēmu, koncentrēšanās grūtību, garastāvokļa traucējumu.
Ja zems vērtējums ir tikai atsevišķā priekšmetā, iespējams, pie vainas ir sadarbība un attiecības ar skolotāju.
Tāpat var pavērtēt bērna ikdienas ritmu – vai viņam ir laiks pildīt mājasdarbus? Varbūt viņš ir tik noslogots, ka vispār nav spēka gatavoties stundām. Tāpat arī vajadzētu padomāt par atmosfēru mājās. Vai bērnam ir nodrošināta fiziskā vide, kur klusumā netraucēti mācīties? Vai nav tā, ka mazākie brāļi un māsas visu laiku skraida pa telpām un skaļi uzvedas? Vai vecāki savā starpā bieži un skaļi nestrīdas?
Svarīgi!
Ja pastāv aizdomas, ka bērnam ir mācīšanās grūtības, piemēram, disleksija, ieteicams pieteikties uz vizīti pie neirologa.
Ko iesākt pusaudžu vecākiem?
“Dabiski bērnam vismaz līdz piektajai klasei vajadzētu patikt mācīties,” piebilst Laura Valaine. “Kad sākas pusaudža vecums, atzīmes var kristies. Visbiežāk tas notiek attiecību dēļ – vai nu ģimenē, vai ar draugiem, vai skolā.”
Ja redzams, ka pusaudzis vienkārši ieņem opozicionāru pozu un tāpēc apgalvo, ka nemācīsies, ir jānosaka skaidras un striktas robežas.
Var uzlikt noteikumu, ka pārbaudes darbos jānotur līmenis, kas nav zemāks par, piemēram, “četri”.
Ja tas neizdodas, tad kopā jādomā par citiem risinājumiem – papildu nodarbībām pie privātskolotāja, konsultācijām pēc stundām skolā, aizliegumu pavadīt laiku ar draugiem, līdz sekmes atgriezīsies vēlamajā līmenī.