Vai bērnam var iemācīt neniķoties?

Kaprīzes vai īsts pārdzīvojums?
Katrs vecāks pazīst savu bērnu, lai spētu atšķirt mazā ķipara kaprīzes no reāla pārdzīvojuma. Piemēram, vai bērna lūgums paņemt klēpī un uznest pa kāpnēm uz trešo stāvu pēc garas dienas bērnudārzā ir noguruma pazīme vai tikai niķis. Pirmajā gadījumā būtu jauki bērna lūgumu izpildīt, bet otrajā jāmeklē risinājums, kā mazo nomierināt, bet ne izdabāt.

Bērns līdz trīs gadu vecumam nespēj kontrolēt savas emocijas. Ja viņš ir ar kaut ko neapmierināts, to uzreiz arī izrāda

Var izmantot kādu rotaļu elementu, kas bērnam šķiet interesants, un viņš par savu kaprīzi piemirst. Piemēram, piedāvāt viņam nevis iet kājām, bet lēkt pa kāpnēm kā vāverei. Protams, var arī nerotaļāties, bet mierīgi pateikt, ka bērnam jākāpj pa kāpnēm pašam. “Vecāku uzdevums – būt pacietīgiem un izturēt bērna kašķus un protestus. Jo biežāk būsim pacietīgi, jo ātrāk bērns sapratīs, ka viņa kaprīzes uz vecākiem nedarbojas,” norāda Iveta Aunīte. Savukārt emocionāla pārdzīvojuma brīžos vecākiem jābūt saprotošiem un jāsniedz mazajam atbalsts. Pavisam maziem bērniem nav nekā mierinošāka par samīļošanu.

Pietiek ar “Nē!”
Bērns līdz trīs gadu vecumam nespēj kontrolēt savas emocijas. Ja viņš ir ar kaut ko neapmierināts, to uzreiz arī izrāda un ne mierīgākajā veidā. Šajā vecumā mazais iepazīst pasauli un iepazīstas arī ar to, ko viņš drīkst un nedrīkst. Tāpēc svarīgi, ka vecāki bērnam jau agrā vecumā norāda, kas nav atļauts. “Aizliegums tik maziem bērniem jāpasaka īsi un nepārprotami ar skaļu “Nē!”. Šajā vecumā nav vajadzīgi gari paskaidrojumi un taisnošanās, kāpēc kaut ko nedrīkst,” paskaidro psiholoģe.

Ļaujot bērnam izdzīvot, piedzīvot dažādus pārdzīvojumus, mēs mācām viņam emocionālo inteliģenci

Noteikumu pārkāpšana
Trīs četru gadu vecumā bērns sāk apzināti pārkāpt noteikumus, jo viņš grib pārbaudīt, kas notiks, ja, piemēram, pagrūdīšu māsiņu. Kas notiks, ja parādīšu mēli? Kas notiks, ja nogāzīšos gar zemi un skaļi raudāšu? Šajā bērna attīstības posmā pieaugušajiem jāiepazīstina mazais ķipars ne tikai ar noteikumiem, bet jau ar to pārkāpšanas sekām. Ja viņš neklausa vecāka norādījumiem, vienu reizi pabrīdinām, bet, ja darbība turpinās, rīkojamies. Piemēram, bērns sit ar karoti pa krūzi. Uzreiz palūdzam viņu to nedarīt, pabrīdinot, ka citādi karoti noņemsiet. Ja mazais nesadarbojas, neklausa un spītīgi turpina darīt to pašu, karoti noņemam. Protams, nāksies izturēt mazuļa neapmierinātību, kas reizēm mēdz būt skaļa un ilga, taču, gūstot pieredzi, ka kaprīzes tomēr nepalīdzēs, pēc dažām reizēm tās beigsies. “Bērna kaprīžu brīžos vecākiem jānotur robežas, ievērojot galveno principu audzināšanā – konsekvenci,” iesaka psiholoģe.

Emocijas nav kaprīzes
Apmēram no bērna piecu gadu vecuma varam sākt palīdzēt mazajam atpazīt savas emocijas un iemācīt tās kontrolēt atbilstoši situācijai. Piemēram, ka veikalā vai citā sabiedriskā vietā nedrīkst dusmoties, skaļi kliegt, raudāt vai gāzties gar zemi. Viņš jau saprot, ka tas ir slikti, un, ja vecāki bērna audzināšanā ievērojuši noteikumus, kas minēti iepriekš, šādām kaprīzēm no bērna puses nevajadzētu būt. Tomēr var parādīties emocijas, ko bērns sāk raksturot vārdos, – prieks, sajūsma, bēdas, dusmas, bailes u.c.

Jāatceras, ka visas bērnu emocijas ir patiesas, tāpēc mums jāizturas pret viņu pārdzīvojumiem uzmanīgi un ar cieņu

“Ļaujot bērnam izdzīvot, piedzīvot dažādus pārdzīvojumus, mēs mācām viņam emocionālo inteliģenci,” teic psiholoģe. Viņa norāda, ka emocionāla pārdzīvojama brīdī bērnu nevajadzētu izolēt, piemēram, sakot: “Ej dusmojies uz savu istabu!” Bērnu drīkst izolēt par uzvedību, bet par emocijām – nē. Par tām ir jārunā, jājautā, jāmēģina kopā ar bērnu atrast iemeslu pārdzīvojumam. “Jāatceras, ka visas bērnu emocijas ir patiesas, tāpēc mums jāizturas pret viņu pārdzīvojumiem uzmanīgi un ar cieņu. Labā ziņa – tās ir ātri pārejošas,” piebilst Iveta Aunīte.