Vecāku bažas “Vai manam bērnam nedara pāri?” un kā tās risināt

Mesties cīņā un aizstāvēt savu mazo bumbulīti, vai tomēr ļaut viņam gūt dzīves pieredzi, iegūt kādu emocionālu punu un iemācīties pašam atrisināt draudzēšanās un attiecību problēmas, stāsta RIMI eksperte, psiholoģe Iveta Aunīte.

Vecāku bažas – pašu dzīves neatrisinātās problēmas
Māmiņa un tētis brīžiem lieki un pārspīlēti visu savu enerģiju virza bērniem, cenšoties atrisināt viņu dzīves grūtības, norāda eksperte.

“Vecāki bērnu dzīves uztver kā savas dzīves turpinājumu. Viņi it kā saplūst ar sava dēla vai meitas pārdzīvojumiem, bērnu savstarpējos strīdus uztverot kā personisku izaicinājumu. Vēlme risināt citu problēmas, aizmirstot par savējām, ir tiešākas ceļš uz tādu emocionālās saslimšanas formu kā līdzatkarība.”

Mēģinājumi būt “labiem vecākiem” nereti ir kā savu bērnībā neapmierinātu vajadzību kompensēšana. Diemžēl tas nekādā veidā nepalīdz bērniem augt un attīstīties.

Pastāvēt malā, ļaut situācijai notikt
Baidoties, ka bez vecāku iesaistīšanās bērns netiks galā pats, vecāki uzņemas risināt problēmu, nemaz neļaujot bērnam pamēģināt to darīt pašam. Tipiska situācija ir vērojama smilškastē, kur mazuļi mācās draudzēties. Tur notiek arī strīdi, dažreiz par kautiņi un nikna lāpstiņu vicināšana.

Pavērojiet, kas notiek ar pieaugušajiem, kas atrodas līdzās. Kāds iesaistās komunikācijā ar citiem bērniem, savējo it kā aizstumjot aiz savas drošās muguras. Citi sāk strīdēties ar pārējiem pie smilškastes stāvošajiem bērnu vecākiem. Bet, ja situācijai ļautu risināties tā, kā to prot bērni, visdrīzāk ar laiku mazuļi iemācītos gan draudzēties, gan dalīties, gan arī pēc strīda salabt.

Atslēgvārds – mērenība
Audzinot bērnus, vecākiem jārisina viens no svarīgākiem jautājumiem cilvēka dzīvē, proti, uzticēties vai neuzticēties apkārtējai pasaulei. Ja vecāki bērniem veidots priekšstatu par pasauli, kas ir ļoti labu cilvēku un notikumu pārpilna, kurā nekad neviens viņam nenodarīs pāri, paši cenzdamies būt ideāli, reālā saskare ar ārpasauli bērnam var izrādīties biedējoša. Bērnam neiegūs reālo priekšstatu sociumu un piedzīvos smagu vilšanos. Vēlme pasargāt savus mazuļus no visa sāpīgā traucēs bērnam norūdīties un izturēt iespējamos satricinājumus dzīvē.

Bet arī otra galējība – pārlieka uztraukšanās, dažādu briesmu un apdraudējumu paredzēšana, arī nenāks par labu. Mācot būt ļoti uzmanīgam un piesardzīgam, izaudzināsim pieaugušo, kas aiz pārprastas piesardzības dzīvē var palaist garām daudz interesantus dzīves notikumus, piedāvājumus un iespējas.

Līdzīgi kā daudzās citās situācijās pareizā attieksme būtu apzīmējama ar vārdu “mērenība.

Pārlieka satraukuma un rūpju vietā par to, kā kontrolēt apkārtējo pasauli, lietderīgāk ir veltīt laiku bērnam, dodot viņam tik nepieciešamo laiku, uzmanību un mīlestību, nodrošinot viņu emocionālās un fiziskās vajadzības. Iemācoties pašiem kontaktēties ar bērniem tieši, atklāti un godīgi, radot labvēlīgu un uzticības pilnu gaisotni.

“Es būšu tev blakus, kad tas būs vajadzīgs! Bet tagad ej un mēģini!” – tas ir labākais iedrošinājums bērnam, ko var dot vecāki.

Foto: Shutterstock.com