Bieži vien jaunie vecāki jūtas vainīgi, sajūtot aizkaitinājumu un dusmas pret savu atvasi. Jo bērns mazāks, jo grūtāk šo stāvokli izturēt. Kāpēc pārņem šāda veida dusmas un kā pareizāk situāciju risināt, iesaka “Rimi bērniem” labsajūtas eksperte, ārste psihoterapeite Laura Valaine.
“Jā, mazs bērns, pat zīdainis, var sadusmot vecākus,” apliecina Laura Valaine. Viņa norāda, ka par dusmām kā tādām nevajag justies vainīgam – dusmas ir tikai emocija. Daudz būtiskāks ir jautājums, ko vecāks dara, jūtot aizkaitinājumu.
Kas ir dusmas?
Dusmas ir emocija, kas signalizē par robežas pārkāpšanu, vēlmju vai vērtību “neņemšanu” vērā. Vienlaikus dusmas ir aktivizējoša emocija, kas mudina rīkoties, aizstāvēt, pasargāt, skaidro “Rimi bērniem” eksperte.
Katrai emocijai ir spektrs. Dusmām tas ir no viegla aizkaitinājuma, “beša” līdz pat niknumam.
Ja cilvēks dusmās noslēdzas un kļūst pasīvs, strādā aizsardzības mehānisms. Tas notiek gadījumos, kad dzīves laikā apzināti vai neapzināti apgūta mācība, ka dusmoties ir slikti. Taču tā nav!
“Reizēm vecāki sabīstas no dusmām vai baidās atzīt, ka dusmojas uz bērnu, jo ar dusmām asociējas kas milzīgs, briesmīgs, iznīcinošs,” secina Laura Valaine. Just ko tādu pret savu bērnu šķiet nepareizi, tāpēc piezogas vainas izjūta, kas apstādina emociju.
Svarīgi izprast cēloni
Ir vecāki, kas baidās no savām dusmām, jo tad gribas bērnu sist, grūst, bļaut uz viņu. Taču ir svarīgi ļaut sev šīs emocijas sajust un atdalīt vēlmi rīkoties no reālas darbības. “Emocijas ir signāls, kas par kaut ko liecina. Tās nesaka, ka uzreiz jārīkojas,” skaidro “Rimi bērniem” eksperte.
“Bet, ja nesajūtam emociju, nevaram arī izprast, ko tā dara.”
Pārdomām par izjustajām emocijām vajadzētu virzīties šādā secībā:
1. Kas tieši mani sadusmo? Ko es gribēju, bet nedabūju? Varbūt kaitina, ka bērns tik daudz raud, jo nav laika izdzert kafiju vai pagulēt? Tātad dusmas signalizē, ka ir nepieciešams laiks sev, atpūtai.
2. Ko es varu darīt? Varbūt varu kādam palūgt palīdzību, lai pieskata bērnu, kamēr stundu paguļu?
Atceries!
Dusmas var liecināt par izdegšanu un depresiju!
Veicina atdalīšanos no bērna
Dusmas arī motivē veselīgu atdalīšanās procesu no bērna. Piemēram, ja vecākus kaitina, ka mazais naktīs bieži guļ viņu gultā, tas liek domāt, kā veicināt gulēšanu pašam savā gultā.
Ja vecākus kaitina, ka mazulis visur jānēsā, tas mudina viņu kļūt patstāvīgākam – rāpot, staigāt, darboties savā nodabā.
Ja mammu kaitina nepieciešamība diendienā būt kopā ar bērnu, tātad viņa dzīvē jāievada citi cilvēki. Līdz ar to mammai atliks laiks pašai sev.
Ja vecāks neizjūt veselīgas dusmas, tas:
- kavē atdalīšanos no bērna;
- uztur neveselīgas simbiotiskas attiecības;
- neiemāca bērnam, kā rīkoties dusmu gadījumā.
Īpaši bieži bērni sāk sadusmot, kad viņiem pašiem aktivējas dusmas – pusotra līdz trīs gadu vecumā. Tad arī viņi mācās no pieaugušajiem, kā šīs dusmas regulēt.
Ja vecākiem ir dusmu regulācijas traucējumi, to var novērot arī bērnos. Viņi rīkojas pašdestruktīvi:
- plēš matus;
- sit galvu pret sienu;
- izturas agresīvi pret citiem, piemēram, kož, kniebj, kaujas;
- mētā mantas, rotaļlietas.
Ko darīt?
Reizēs, kad vecāks izjūt dusmas pret bērnu, lai nomierinātos, var izmantot vairākas metodes. Viena no tām ir “mēģināt sevi savākt”, 10 reizes ieelpojot un izelpojot vai iedzerot ūdeni. Ja blakus ir partneris, var palūgt viņu iesaistīties. Galējais risinājums būtu aiziet uz citu telpu un bērnu atstāt vienu.
“Ja bērns vēl raud, kad mamma vai tētis ārdās un beigās izskrien blakus istabā, lai nomierinātos, viņš jūtas pamests,” skaidro Laura Valaine. Tomēr tas jebkurā gadījumā ir labāk, nekā izturēties pret bērnu vardarbīgi.
Ja rodas doma, ka varētu pret bērnu izturēties vardarbīgi, bet iespējams saglabāt adekvātu reakciju, viss ir kārtībā.
Kamēr tās ir tikai fantāzijas, tās neko sliktu nenodara. Tās visbiežāk veidojas pieaugušajiem, kas paši bērnībā pieredzējuši vardarbību. “Taču es aicinu šādas epizodes partneriem savā starpā pārrunāt un ļaut tā justies, jo tas mazina emociju izpausmi,” norāda Laura Valaine.
Taču, ja dusmas ir tik spēcīgas, ka nav iespējams sevi kontrolēt un notiek emocionālā vai fiziskā vardarbība, nepieciešams vērsties pie ārsta psihoterapeita. Speciālists palīdzēs apgūt emocionālo inteliģenci un noregulēt dusmu izpausmes.
Lūdzu, piedod!
Ja aizgājis tik tālu, ka dusmās gadījies uz bērnu sakliegt vai viņam iesist, pirmām kārtām nevēlamo rīcību vajadzētu nofiksēt un apturēt. Pēc tam ieteicams veltīt mazliet laika sev, lai nomierinātos, un bērnam atvainoties par savu rīcību. To darot, nepieciešams paskaidrot, ka tā notika, jo uznāca dusmas, un minēt, kas tās izraisīja.
Piedošanu vajadzētu lūgt arī tad, ja sakliegt gadījies uz zīdaini.
“Protams, tik mazs bērniņš nesaprot vārdu nozīmi, bet viņš jūt klātesamību, samīļošanu, mierināšanu,” skaidro “Rimi bērniem” eksperte.
Savukārt pieaugušajam tas ir svarīgi, jo veido ieradumu atvainoties. Ja vecāks šādi rīkosies, kad bērns ir pavisam maziņš, pastāv lielāka varbūtība, ka viņš to turpinās arī vēlāk.
Svarīgi!
No malas redzot vecāku dusmas un pat vardarbības izpausmes pret bērniem, vajadzētu norādīt, ka šāda rīcība nav akceptējama. Ja ģimenē uzlabojumi nav novērojami, jāvēršas Bāriņtiesā vai Sociālajā dienestā.