Kā suns saprotas ar saimnieku un citiem sugas pārstāvjiem?

Visbiežākais citas sugas pārstāvis, ar ko suns dzīvo un dala teritoriju, ir kaķis, un tās nudien ir interesantas un ļoti daudzveidīgas attiecības.

Dzīvnieki savu komunikācijas modeli veido instinktīvi, un milzu nozīme ir ķermeņa valodai. Ir gadījumi, kad suņi ir agresīvi pret svešiem kaķiem, bet savu mājas kaķi neaiztiek, respektē vai pat lieliski dala bļodu un guļvietu. Liela nozīme ir teritorijas sadalījumam, un jāatceras, ka dzīvnieki tomēr ir neprognozējami, tādēļ to ir svarīgi ņemt vērā, sevišķi ievedot mājā jaunu mājdzīvnieku.

Suns, kurš tiek iepazīstināts ar citas sugas pārstāvi mājoklī, noteikti ir jāpieradina pie jaunā dzīvnieka klātbūtnes un smaržas. Piemēram, ievedot kaķēnu mājoklī pie jau pieauguša suņa, jāpatur prātā, ka suns tomēr ir apveltīts ar mednieka instinktiem, tāpēc zināma piesardzība jāievēro. Uzreiz nevajadzētu abus atstāt vienus, ir pamazām jāradina pie jaunās smaržas un jāsaprot, ka arī dzīvniekiem vajadzīgs laiks, lai aprastu ar pārmaiņām. Sākumā jāļauj dzīvniekiem uzturēties dažādās telpās, lai pierastu pie jaunās smaržas. Pieaugušus kaķus nevajag novērtēt par zemu – nereti tie ierāda sunim vietu otrajā plānā. Kaķis, kurš bēg, sunī raisa vēlmi ķert, bet kaķis, kurš nekustas, uzšņāc un reizēm pats nāk virsū sunim ar saviem jaudīgākajiem ieročiem – nagiem – ātri vien hierarhijā var ieņemt augstāko pozīciju.

Interesanti analizēt, vai tiešām dzīvnieki saprotas, vai tomēr tikai mierīgi piecieš viens otru. Ir dzirdēts, ka saimnieks saka – dzīvnieki lieliski saprotas, guļ vienā gultā un neaiztiek viens otru, bet, analizējot ķermeņa valodu, piemēram, guļus pozīcijā ar sejām prom vienam no otra, tas ne vienmēr liecina par sapratni, bet tikai par pieņemošu līdzāspastāvēšanu, jo teritorija ir viena, barotājs arī viens, labāk samierināties. Ļoti interesanti ir vērot komunikāciju starp suni un dažādiem lauksaimniecības dzīvniekiem. Esmu redzējusi suni, kas visu dienu pavada kopā ar pundurkazu, nemitīgi to sargājot, mazgājot un pieskatot, savukārt pundurkaza pārņēma dažādus uzvedības modeļus no suņa. Jāatceras, ka katram sunim ir savs raksturs un arī iedzimtas īpašības, piemēram, medību sunim komunikācija ar citu sugu pārstāvjiem var neizdoties tik labvēlīga kā sunim kompanjonam, tomēr audzināšanai ir liela ietekme. Filmās nereti attēlotas suņu attiecības ar citu sugu pārstāvjiem, piemēram, delfīnu, atainojot sarunām līdzīgu komunikāciju. Šajā gadījumā ir svarīgi saprast, ka tā gluži komunikācija neveidojas. Dzīvnieki nekomunicē verbāli – suns uzrej, kaķis atbildot ņaudot, – jo tā gluži vienkārši nestrādā dzīvnieku smadzenes. Komunikācija veidojas caur fizisku izpausmi, caur spēli, bet ne caur saziņu ar skaņām, ja neskaita skaņas, kas pauž, piemēram, sāpes smilkstot vai agresiju rejot un šņācot.

Suņi pamatā ir ļoti sociāla suga, ne velti tie ir tik lieliski pielāgojušies dzīvei ar cilvēku. Tostarp arī sadzīvei ar citiem sugas pārstāvjiem. Kāpēc tas tā ir?

Ir novērots, ka sieviešu dzimtes suņu pārstāves labprātīgāk uzņem citu sugu mazuļus, kas ir dabiski bioloģisks process hormonālā līmenī. Augstā nepieciešamība socializēties un pat tas, kā mēs suņus uzturam un audzinām, ir par pamatu tam, kāpēc tie izvēlas pavadīt laiku un komunicēt ne tikai ar suņiem un cilvēkiem, bet arī ar citu sugas pārstāvjiem. Noteiktos apstākļos suņi var izveidot ciešas attiecības ar praktiski jebkuru citu dzīvnieku.

Jāņem vērā, ka suņi ir bara dzīvnieki un, vietu savā barā atvēlot kādam citam, tas darbojas kā atbalsta mehānisms eksistencei. Līdzīgu uzvedību var novērot, kad cilvēkbērns izvēlas sev mīļmantiņu un kādu laiku nekur bez tās nedodas, jo šī mīļmantiņa tam asociējas ar drošību, kaut ko tuvu un pazīstamu. Tāpat arī suņi var pieņemt citas sugas dzīvnieku kā savu biedru, kaut ko tuvu un pazīstamu.

Kā jau ierasts, cilvēkiem patīk suņiem piedēvēt visas cilvēku īpašības, jo tas ir veids, kā mēs izskaidrojam lietu būtību. Ja suns savā “paspārnē” uzņem citu dzīvnieku, mēs tiecamies domāt, ka tā ir empātijas vadīta uzvedība. Vai suņi var izjust empātiju un rīkoties uz tās pamata? Patiesībā suņu emocijas aprobežojas ar izteiktu pamata līmeni, to var pielīdzināt trīsgadīga bērna emocijām, kas ir diezgan konkrētas un nav sarežģītas. Empātija cilvēkos izstrādājas apmēram piecu līdz sešu gadu vecumā, un arī suņi izteiktu empātiju nespēj izrādīt. Tā ārēji var šķist kā empātija, lai arī ir skaidrojama tīri instinktīvi – suņi ir spējīgi izrādīt vienkāršas rūpes par sava bara locekļiem.

Lai izstrādātos un nostiprinātos šāda uzvedība un tā būtu veiksmīga ilgtermiņā, ideālā gadījumā sunim jaunais kompanjons ir jāiepazīst no mazuļa vecuma, jo tieši šo vecumu suņi akceptē vislabāk, un tādā gadījumā nav svarīgi, kas tā par sugu. Arī jau pieaugušā vecumā starp šiem dzīvniekiem nevajadzētu rasties konfliktsituācijām, jo, lai arī to dabiskajā vidē viens vai otrs, iespējams, tiek uzskatīts par “vakariņām”, saikne, kas tiek izveidota no mazotnes, ir pielīdzināma mātes un bērna attiecībām. Dabā pat visplēsīgākie dzīvnieki neēd savus vecākus.

Tāpēc, ja esi savā ģimenē izlēmis uzņemt citas sugas pārstāvi, tad zini, ka tas ir iespējams. Uz šiem dzīvniekiem audzināšanā attieksies visi tie paši noteikumi, kas uz jaunpienācēju suni. Lai arī suņi labprātāk komunicē ar citiem suņiem, tas neliedz tiem izveidot ciešas un uzticamas attiecības arī ar citiem dzīvniekiem.