Kaķu un suņu kastrācija – par un pret

Nereti kastrācijas tēma dzīvnieku saimnieku vidū aizvien ir sensitīva un raisa daudz diskusiju par šīs operācijas nepieciešamību, tādēļ šī raksta mērķis ir paskaidrot tās ieguvumus un apskatīt arī negatīvās puses.

Kaķi

Runājot par kaķiem, to saimnieki salīdzinoši vieglāk pieņem lēmumu un izvēlas dzīvnieku sterilizēt, tiklīdz pamana meklēšanās un dzimumbrieduma pazīmes, jo visbiežāk tās ir traucējošas mājiniekiem. Kaķu kastrācijai ir arī vismazāk negatīvo aspektu, bet sākumā par ieguvumiem.

• Runču un kaķeņu sterilizācija ir efektīvākais veids, kā kontrolēt šo dzīvnieku populāciju un izvairīties no neplānotu kaķēnu piedzimšanas. Ļoti būtiski ir ņemt vērā, ka kaķis pēc 6 mēnešu vecuma drīkst uzturēties arī ārpus sava saimnieka teritorijas, bet tikai tad, ja ir kastrēts. Latvijā klaiņojošo un patversmēs nonākušo dzīvnieku skaits ir ļoti liels, un šo problēmu veiksmīgi risina dzīvnieku kastrācija.
• Nekastrēti runči ļoti bieži, cīnoties ar saviem sugasbrāļiem, gūst traumas – kostas brūces vai skrāpējumus, kas nereti iekaist, un šādā veidā tiek izplatītas arī dažādas infekcijas slimības, tostarp FIV (kaķu imūndeficīta vīruss) un FeLV (kaķu leikēmijas vīruss), kas ir kaķa dzīves kvalitāti un ilgumu ļoti ietekmējošas un smagas saslimšanas. Kastrētiem dzīvniekiem agresija un cīnīšanās ar sugasbrāļiem vairs nav aktuāla, līdz ar to kaķis tiks pasargāts no šīm saslimšanām.
• Kaķenēm aktuāla problēma ir piena dziedzeru audzēju veidošanās, un šie audzēji 92% gadījumu ir ļaundabīgi. Ja kaķeni sterilizē līdz 6 mēnešu vecumam, ir viszemākais risks, ka vecumdienās kaķeni piemeklēs šāda veida audzējs. Ar katru nākamo meklēšanās reizi pieaug risks, ka šie audzēji vecumdienās kaķenei veidosies.
• Sterilizētas kaķenes dzīves laikā nesaskarsies arī ar olnīcu un dzemdes vēzi, kā arī ar dzemdes iekaisumu. Tā ir strutu uzkrāšanās dzemdē, kuras rezultātā organismā veidojas smags iekaisuma process, kas var beigties ar dzīvnieka nāvi.
• Visbiežāk saimnieki pieņem lēmumu kaķi vest uz operāciju, kad dzīvnieks sācis izrādīt meklēšanās pazīmes: runči iezīmē teritoriju, urīns ir smakojošs, var būt palielināta agresija, kaķenes parasti skaļi vokalizē. Pēc kastrācijas šīs pazīmes izzūd, vienīgi jāņem vērā, ka runči, kas kastrēti lielā vecumā, teritorijas iezīmēšanu var turpināt, bet tā jau ir uzvedības problēma. Ja urīns turpina būt smakojošs un urinēšana nepiemērotās vietās turpinās, ir jāpārbauda, vai dzīvniekam nav kādas urīnceļu saslimšanas.
• Kā alternatīva sterilizācijai ir hormonālie medikamenti, kurus agrāk plaši mēdza izmantot kaķenēm, bet tie rada nopietnus riskus, kas saistīti ar straujām hormonu līmeņa izmaiņām un var novest pie dzemdes iekaisuma vai audzēju attīstības.

Kā negatīvos kaķu kastrācijas/sterilizācijas aspektus var minēt sekojošas problēmas

• Kastrācija norit pilnā anestēzijā. Protams, tā rada zināmus riskus gan suņiem, gan kaķiem. Tomēr mūsdienās anestēzijas kvalitāte ir augsta un to gadījumu skaits, kad reakcija uz medikamentiem ir nevēlama, ir salīdzinoši neliels. Turklāt šādas operācijas veic klīniski veseliem dzīvniekiem, rūpīgi pārbaudot to veselības stāvokli.
• Šī operācija ir neatgriezeniska. Ja tomēr kādreiz būs vēlme pēc sava mīluļa pēcnācējiem, tas vairs nebūs iespējams.
• Ir taisnība, ka pēc kastrācijas gan suņiem, gan kaķiem palēninās vielmaiņa, līdz ar to pieaug aptaukošanās risks. Ja dzīvnieks aptaukojas, tas var izraisīt virkni saslimšanu, kas dzīvnieku var ietekmēt. Ļoti bieži tās ir urīnceļu saslimšanas, piemēram, kristālu veidošanās. Šo problēmu ir iespējams novērst, laicīgi uzsākot piemērotu ēdināšanas režīmu ar zemāku kaloriju saturu un mazākām porcijām.
• Būtiski ir arī izvēlēties piemērotāko laiku sterilizācijas veikšanai. Par šo jautājumu ir daudz dažādu viedokļu, sevišķi suņu gadījumā, par ko runāsim raksta turpinājumā, un tas būtu jāizvērtē individuāli. Jau minētie piena dziedzeru audzēji veidojas biežāk, ja kaķenes sterilizētas lielākā vecumā. Lai arī runčiem šādas saistības starp vecumu un kastrāciju nav, arī te nav viennozīmīgas atbildes. Ja mērķis ir izvairīties no nevēlamiem pēcnācējiem un teritorijas iezīmēšanas, tad, protams, maksimāli agra kastrācija ir vēlamais risinājums. Tomēr, ja meklēšanās pazīmes nav izteiktas un kaķis neiet ārā, droši var pagaidīt, līdz dzīvnieks ir pilnīgi pieaudzis un nobriedis un tikai tad veikt kastrāciju.

Suņi

Suņu sterilizācijas jautājumā ir daudz atšķirību, salīdzinot ar kaķiem. Tiesa, ieguvumi lielākoties ir līdzīgi.

• Kucēm, kas tiek sterilizētas līdz pirmajai meklēšanās reizei, risks saslimt ar piena dziedzeru audzējiem ir tuvu 0%, bet pieaug ar katru nākamo meklēšanās reizi. Tātad, izvēloties sterilizēt kucīti agri (6–9mēnešu vecumā), šis risks tiek mazināts līdz minimumam. Ņemot vērā, ka sterilizācijas laikā parasti tiek izņemtas gan olnīcas, gan dzemde, šī operācija attiecīgi pasargā suni no onkoloģiskām saslimšanām dzimumorgānos, dzemdes un olnīcu vēža, kā arī tiek novērsta piometras iespējamība (piometra ir strutu uzkrāšanās dzemdē, kas visbiežāk veidojas 2–8 nedēļu laikā pēc meklēšanās), kas nereti skar kuces dzīves laikā un apdraud to dzīvību.
• Tāpat šīm kucītēm nebūs viltus grūsnības, ko mēdz novērot pēcmeklēšanās periodā, kad dzīvnieka hormoni sagatavo organismu iespējamajiem kucēniem, piena dziedzeri palielinās, bieži pat sāk izdalīties piens, un rezultātā veidojas mastīts – piena dziedzeru iekaisums, kas ir nepatīkams un bieži vien ļoti sāpīgs process, kā arī emocionāls pārdzīvojums dzīvniekam.
• Suņu puikām kastrācija novērš vēlmi klaiņot, samazina agresiju un, protams, pasargā no traumām, kas iegūtas, dodoties dāmu meklējumos. Ja ir iespēja nodrošināt vidi, kas dzīvniekam liedz doties klaiņot un gūt traumas, kā arī suņu puika neizrāda uzstājīgu ineteresi par kucēm, netraucējot saimniekam, kastrācija nav obligāti nepieciešama. Mazo šķirņu pārstāvji bieži vien ir hiperseksuāli, kas ir traucējoši saimniekam, turklāt dzīvnieks, lecot uz mantām, dīvāniem vai saimnieku kājām, nereti traumē dzimumorgānus. Šie suņi bieži iezīmē teritoriju mājās, urinējot tam nepiemērotās vietās, un arī to var novērst ar kastrācijas operāciju. Jāatceras, ka suņiem, kas pat lielā attālumā sajūt kādas kuces meklēšanās laikā izdalītos feromonus, tas var kļūt par lielu emocionālu pārdzīvojumu, kura laikā suņi pat atsakās no ēdiena un kļūst izteikti nomākti.
• Suņu puikām nereti ir dažādas prostatas saslimšanas, piemēram, prostatas hiperplāzija jeb palielināšanās, kā rezultātā ir novērojamas sāpes nokārtojoties, un šis process var būt apgrūtināts. Kastrētiem suņiem šāda problēma izpaliek.
• Tāpat jāņem vērā audzēju veidošanās sēkliniekos – kastrācija no tā dzīvnieku pasargā.
• Kastrācijas un sterilizācijas nepieciešamība suņiem vienmēr tiek izskatīta individuāli. Ja mājās ir gan suņu puika, gan meitene, kucītei divreiz gadā meklējoties, būs ļoti sarežģīti izvairīties no nevēlamas pārošanās. Tas ir būtisks iemesls veikt vismaz viena dzīvnieka kastrāciju.

Nenoliedzami ir arī negatīvie aspekti, kas jāapzina, pirms pieņemts lēmums kastrēt savu suni

Būtisks ir kastrācijas vecums. Suņiem dzimumhormoni ir nepieciešami pareizai kaulu un locītavu attīstībai. Ir pētījumi, kas pierāda, ka lielo šķirņu suņiem agrīnas kastrācijas gadījumā ir lielāks risks saskarties ar dažādām kaulu un locītavu saslimšanām, piemēram, gūžas displāziju un krustenisko saišu plīsumu. Šī iemesla dēļ neieteiktu sterilizēt lielo šķirņu suņus, pirms ir pilnībā noslēgušās kaulu augšanas zonas, tātad pirms dzīvnieks ir sasniedzis pilnu attīstību. Gigantiskajiem suņiem tas mēdz būt pat 1,5–2gadu vecumā.

• Kucēm pēc sterilizācijas mēdz būt novērojama urīna nesaturēšana, kas būtiski ietekmē gan suņa, gan saimnieku dzīves kvalitāti. Šo problēmu skaidro ar sievišķā hormona estrogēna trūkumu, un tādos gadījumos dzīvniekiem visu atlikušo mūžu nākas lietot medikamentus urīna nesaturēšanas kontrolei.
• Ir novērojama saistība arī ar citām problēmām, kas biežāk attīstās kastrētiem/sterilizētiem suņiem. Viena no tām ir palēnināta vairogdziedzera darbība jeb hipotireoze, ko biežāk novēro kastrētiem dzīvniekiem;
• Ir pētījumi, kas pierāda lielāku dažu audzēju veidu izplatību sterilizētu suņu vidū. Piemērs ir osteosarkomas jeb kaulu vēža attīstība, kas aprakstīta rotveileru gadījumā. Līdzīgi pētījumi ir limfosarkomas gadījumā – lielāks šī audzēja gadījumu skaits ir starp kastrētajiem sugasbrāļiem.

Kā redzams, šim jautājumam ir dažādi aspekti, tomēr, redzot mūsu sabiedrībā un vidē dominējošās tendences un dzīvnieku skaitu uz ielām un patversmēs, viennozīmīgi iesaku runčus un kaķenes kastrēt, sevišķi tad, ja vēlaties dzīvniekam ļaut doties pastaigās un baudīt kaķa-mednieka dzīvi un piedzīvojumus. Savukārt istabā mītošo kaķu saimnieki visbiežāk līdz šim lēmumam agri vai vēlu nonāk, nespējot sadzīvot ar meklēšanās pazīmēm un uzvedības izmaiņām. Līdzīgi arī suņu gadījumā – ja tomēr vairākas reizes gadā negribat savu kucīti sargāt no uzmācīgu un bieži agresīvi noskaņotu pielūdzēju kompānijas un satraukties par pēcmeklēšanās periodam raksturīgajām kaitēm, sterilizācija ir drošākais variants. Tas viennozīmīgi ir ētiskāks risinājums, nekā vērot pieaugošo nevajadzīgu suņu un kaķu skaitu patversmēs vai, vēl ļaunāk, eitanizēt šos dzīvniekus, nemaz nerunājot par „jūrasskolu”, kas mūsdienās ir ne tikai morāli neētiska, bet arī klasificējas kā sodāma rīcība jeb cietsirdīga izturēšanās pret dzīvnieku.

Kā īsti notiek šī operācija, un kā tai sagatavoties?

Ja ir pieņemts lēmums savu mīluli kastrēt, ir jāņem vērā daži faktori. Ieteicams dzīvnieku kastrēt, kad tas ir vakcinēts. Tas skaidrojams ar to, ka narkoze un ķirurģiska iejaukšanās ir pārbaudījums imunitātei, un attiecīgi pēc narkozes un dzīšanas procesā imunitāte ir zemāka, kas nozīmē, ka dzīvnieks ir uzņēmīgāks pret dažādām infekcijām.

Pirms operācijas veterinārārsts dzīvnieku izmeklē, novērtē tā kopējo veselības stāvokli, bieži tiek ņemtas arī asins analīzes, lai pārliecinātos par dzīvnieka gatavību anestēzijai.

Suņiem un runčiem šī operācija ir salīdzinoši vienkāršāka. Tās laikā tiek amputēti sēklinieki, ar diegu liģējot jeb nosienot asinsvadus un sēklvadu. Kaķiem šī procedūra ir visvienkāršākā, liģēšanas vietā bieži tiek uzmests mezgls asinsvadam un sēklvadam, kā arī maisiņos veiktais griezums netiek šūts ciet, jo ir neliels un ātri sadzīst. Suņiem tiek uzliktas ādas vai zemādas šuves, ja nepieciešams. Kaķenēm un kucēm šī operācija ir relatīvi sarežģītāka, tiek atvērts vēdera dobums un izņemtas olnīcas un dzemde, liģējot apasiņojošos asinsvadus. Vēdera sieniņa tiek sašūta vairākos stāvos – muskuļu, zemādas un ādas līmenī. Dzīšanas un atveseļošanās periods ir 7–10 dienas, kuru laikā nedrīkst pieļaut brūces laizīšanu, no kā var izvairīties, nēsājot pēcoperācijas apkakli vai speciālas kleitiņas.