Šis raksts būs atšķirīgs. Tas būs daudz personīgāks nekā citi un saprotams tikai tiem, kam dzīvnieks ir patiesi labs draugs un pilntiesīgs ģimenes loceklis.
Varētu domāt, ka man kā veterinārārstam dzīvnieku nāve ir pierasta lieta, darba un ikdienas daļa. Jā, savā darbā veterinārajā klīnikā nav tādas nedēļas, kad kādam saimniekam nepaziņotu vēsti par viņa mīluļa slimību un tās neizbēgamo iznākumu vai nepalīdzētu dzīvniekam aiziet. Tas gan nenozīmē, ka tas kļuvis par pierastu procesu, kas nesāpina, – tā nebūt nav. Sevišķi smagi ir tad, kad pacients tiek ilgstoši ārstēts, ir izveidojies kontakts un iepazīti saimnieki. Vēl pavisam kas cits ir atvadas no sava dzīvnieka. Tajā brīdī vairs nedarbojas mācībās apgūtie veidi, kā pateikt saimniekam, ka draugs vairs nav izārstējams un neizbēgami tuvojas laiks, kad būs jāšķiras un jāpiedzīvo zaudējuma sāpes.
Kā sagatavoties un pieņemt zaudējumu
Šāds brīdis ir pienācis arī manā draudzībā ar mīļoto suni, tādēļ gribu runāt par šo jautājumu un, iespējams, palīdzēt kādam, kas jau ir zaudējis savu labāko draugu vai zina, ka tas drīz var notikt. Zaudējot suni vai kaķi, ir pilnīgi normāli just sēras un reālas zaudējuma sāpes. Tiesa gan, bieži jāsaskaras ar apkārtējo neizpratni – “tas taču tikai suns” vai “tavs kaķis jau bija vecs, tā taču notiek”. Šie noteikti nav teikumi, kas sniegs mierinājumu vai atbalstu cilvēkam, kuram tas nav “tikai suns vai kaķis” un ir absolūti vienalga, ka dzīvnieks nodzīvojis garu mūžu, jo vienmēr gribas vairāk laika kopā. Tā ir viena no dzīves netaisnībām – mūsu dzīvnieki dzīvo ar mums tikai daļu laika, un jau draudzības sākumā ir skaidrs, ka būs jāpiedzīvo šķiršanās. Varbūt tas tāpēc, ka, ja mēs kopā būtu vēl ilgāk, zaudējums būtu vēl sāpīgāks?
Kāpēc ir tik sāpīgi? Man šķiet, tas ir tāpēc, ka dzīvnieks ir būtne, kas dāvā tikai gaišumu un pozitīvas emocijas, tas nekad ar savu darbību nedara pāri apzināti un sniedz bezvārdu atbalstu jebkuros apstākļos. Atnākot no darba, lai kāda būtu diena, suns sagaidīs ar prieku, motivēs iziet ārā, kaķis lēnprātīgi pieglaudīsies, arī ja nebūsi ilgāk bijis mājās. Dzīvnieks apzināti dod tikai neviltotu prieku un mīlestības sajūtu. Sevišķi smagi zaudējumu ir piedzīvot, ja ar dzīvnieku kopā paiet ļoti liela ikdienas daļa, piemēram, dienesta suns ir arī biedrs un kolēģis, suns asistents ir atbalsts kā fiziski, tā emocionāli, un bieži dzīvnieka zaudējums vissmagākais ir vientuļiem cilvēkiem, kam kaķis vai suns ir vienīgais tuvinieks. Tāpat sevišķi sāpīgi var būt, kad ārstēšana ir neiespējama finansiālu apstākļu dēļ.
Lēmums par eitanāziju
Mans suns ar mani ir pavadījis pusi no sava mūža, manuprāt, tā labāko daļu, kļūstot par manu ģimenes locekli jau cienījamā pusmūžā ar solījumu, ka būs ar mani līdz pēdējai dienai. Gadiem ilgi esam kopā dienu no dienas – arī darbā. Kopā izbraucienos, atvaļinājumos, kāzās, priekos, bēdās. Katru reizi, kad ir bijis skumji un grūti vai vientuļi, varēju samīļot savu smaidīgo suni, paraudāt viņam uz pleca un saņemt slapju buču. Nenoliedzami tas nozīmējis arī mainīt savu dzīvi un ikdienu, piemērojot auto, dzīvokli un brīvā laika pavadīšanu veca suņa vajadzībām. Sava labākā drauga zaudējumam gatavojos jau ilgi. Vismaz man šķita, ka tam var sagatavoties. Ņemot vērā ģenētisku locītavu slimību, zināju, ka mūža nogalē, visticamāk, redzēšu viņu zaudējam pakaļkāju funkcijas, kas tā arī ir. Papildus tam atklājām retu onkoloģisku saslimšanu, kas nav ārstējama. Nenovēršami tuvojas laiks, kad man būs jāpieņem lēmums – manam sunim ir grūti, viņš nav pelnījis ciest, un man ir jāpalīdz viņam pēdējo reizi, šoreiz – aiziet. Viegli pateikt, daudz grūtāk šo lēmumu pieņemt un objektīvi ieraudzīt, ka dzīvniekam ir pārāk grūti, nolikt malā savu egoismu un vēlmi būt kopā ilgāk. Kā zināt, ka laiks ir pienācis? Es ieteiktu izvirzīt nosacījumus, pie kuriem tiek nolemts – tas ir viss. Vieglāk ir piedzīvot dzīvnieka aiziešanu, ja pašam nav jāpieņem lēmums un jāpasaka savam veterinārārstam – mums vajadzēs eitanāziju. Šajā brīdī bieži un diezgan neizbēgami piemeklē šaubas un vainas sajūta – es nolemju izbeigt dzīvas radības mūžu. Vai ir īstais laiks, vai es rīkojos pareizi? Šie jautājumi ir jāizrunā, jāgūst pārliecība, lai pēcāk gadiem ilgi nebūtu jādzīvo ar vainas sajūtu. Iesaku uzdot sev jautājumu – vai mans dzīvnieks vēl ir viņš pats, izrāda prieku, var pats paēst, nokārtot dabiskās vajadzības un pārvietoties? Ja dzīvnieks neēd, nespēj nokārtoties, nekustas un ir redzams, ka dzīve sagādā grūtības vai sāpes, kā arī ir izdarīts viss, kas bija paša un ārsta spēkos, lai situāciju uzlabotu, ir jāsāk domāt par to, ka pēdējo reizi palīdzēt mēs varam, atvieglojot aiziešanu. Gaidīt, kad dzīvnieks nomirs pats? Te ir sāpīgs ētikas jautājums – protams, aiziešana notiks dabiski, ja suns un kaķis, piemēram, neēdīs, bet cik mokoši tas būs? Un vai labāk tomēr nav palīdzēt to izdarīt bez ciešanām un diskomforta, ja reiz veterinārija šādu iespēju sniedz?
Skumt ir pilnīgi normāli
Man nav īsto vārdu, kas palīdzētu nepārdzīvot. Ir jāpārdzīvo, ir jāļauj sev izsāpēt, gluži tāpat, kā mēs sērojam par cilvēkiem. Ir vērtīgi atrast atbalsta personu – tuvinieku, sava mīluļa ārstu vai pat svešinieku-domubiedru interneta vidē, kam nekautrējoties var teikt – man tik ļoti sāp sirds. Nav vērts mēģināt paskaidrot savas sajūtas tiem, kam nav sapratnes vai pieredzes par to īpašo saikni ar dzīvnieku. Nevajag klausīties pārmetumos, ka tas jau nav cilvēks, ko var ņemties. Var un vajag, un drīkst! Pasaki paldies savam mīlulim par kopīgo laiku, par prieka pilnajiem brīžiem un to vārdos neizskaidrojamo sajūtu, kas valda draudzībā starp cilvēku un suni vai kaķi. Un nebaidies atvērt savu sirdi un mājas jaunai, mīlestības pilnai draudzībai!