Norvēģijas meža kaķis ir viena no apburošākajām šķirnēm, ko radījusi māte daba. Šķirnes vēsture aizsākusies pirms vairāk nekā 4000 gadiem.
Šie kaķi piedzīvojuši gan vikingus, gan viņu pēctečus, kas apdzīvo burvīgos un neatkārtojamos fjordus ar diženajiem, pelnpelēkajiem kalniem, baltajiem ūdenskritumiem un dzidri zaļo ūdeni.
No leģendām līdz mūsdienām
Norvēģijā šķirni dēvē par Norsk Skogkatt (kas norvēģu valodā nozīmē Norvēģijas meža kaķis), Norsk skaukatt vai Norsk granskogkatte, vai vienkārši par skogkatt. Literatūrā tie bieži tiek saukti par mistiskajiem pasaku kaķiem, vikingu kaķiem vai pat karavīru kaķiem. Skandināvu mitoloģija vēsta, ka šie kaķi bijuši skaistuma un mīlestības dievietes Frejas mīluļi. Skandināvu leģendas skogkatu dēvē par pasaku kaķi, kas dzīvo kalnos un spēj uzkāpt pa klinšu virsmām, kuras citi kaķi nespētu pieveikt. Bet varbūt tie ir vienkārši pusmežonīgi kaķi, kas Skandināvijā sastopami visapkārt. Varbūt arī nosaukumu kaķi ieguva tikai tāpēc, ka tieši norvēģiem ienāca prātā ideja radīt oficiāli atzītu, Skandināvijas pussalas kontrastainajā klimatā mītošu kaķu šķirni, saglabājot tās pirmatnīgo skaistumu un ziemeļniecisko raksturu. Tagad šī kaķu šķirne ir visas Skandināvijas lepnums.
Visticamāk, Norvēģijas meža kaķa senči “strādāja” uz vikingu kuģiem par kuģu kaķiem un medīja peles. Daudzus gadsimtus tie dzīvoja Norvēģijas mežos, bet vēlāk, novērtējot to medību prasmes, tie tika pieradināti Norvēģijas saimniecībās, līdz 20. gadsimta sākumā šo šķirni atklāja kaķu entuziasti. Pirmoreiz Norvēģijas meža kaķis mūsdienu pasaulē minēts 20. gadsimta sākumā – ap 1912. gadu, taču nopietns darbs pie šķirnes popularizēšanas un aprakstīšanas būtībā sākās tikai 20. gadsimta 30. gados.
1938. gadā Norvēģijas galvaspilsētā Oslo tika izveidota pirmā šķirnei veltītā organizācija – Norvēģijas meža kaķu klubs. Pirmā kaķu izstāde, kurā šī šķirne tika demonstrēta, notika Oslo 1938. gadā ap Ziemassvētkiem. Kluba kustību šķirnes saglabāšanai pārtrauca Otrais pasaules karš, bet šīs šķirnes kaķi sakrustojās ar vietējiem klaiņotājiem un mājas kaķiem, un kara laikā Norvēģijas meža kaķis kļuva apdraudēts un gandrīz izmira 50. un 60. gados šķirnes saglabāšanas darbs atsākās. Pēc Norvēģijas tīrasiņu kaķu klubu nacionālās asociācijas (NRR) dibināšanas 1963. gadā Skogkatt atzīšana kļuva par tās prezidenta Karla Fredrika Nūrdāna (Carl-Frederik Nordane) galvenajām rūpēm. Bet tikai 1970. gadā sākās īstas selekcijas programmas. Norvēģijas kaķu asociācijas šo šķirni atzina (patentēja) 1972. gadā. Toreizējie Ciltsdarba padomes locekļi bija devušies pārbaudīt divus kaķēnus pie Elsas un Egila Niluniem (Else, Egil Nylund) Oslo. Viņi bija dzirdējuši par skaistu kaķi, bet, ieraugot PAN’S TRULS, teju vai apraudājās no sajūsmas – izcils eksemplārs, kas kļuva par pirmo šķirnes prototipu.
Arī mūsdienās tikai tas būs īstens Norvēģijas meža kaķis, kura pirmsencis ir PAN’S TRULS, par ko var pārliecināties domēnā pawpeds.com (https://www.pawpeds.com/cms/index.php/en/about/pawpeds).
Tomēr jau labu laiku pirms tam Norvēģijas meža kaķis tika atzīts par Norvēģijas nacionālo kaķi. Šo titulu “vikingu kaķim” piešķīra Norvēģijas karalis Olavs V (dzimis Dānijas princis Aleksandrs) vēl 20. gadsimta 50. gados.
Kāds ir Norvēģijas meža kaķis?
Šis kaķis ir liels, tomēr elegants, neatkarīgs, tomēr komunikabls, pašpārliecināts, zinātkārs un sabiedrisks. Kaķis, kas nekļūs apnicīgs un uzbāzīgs, bet nekavējoties izrādīs savu prieku par jūsu atgriešanos, ja pārāk ilgi būsiet atstājis viņu vienu mājās. Šajā priecīgajā vēstījumā būs viss – gan sveiciens, gan tas, kas noticis jūsu prombūtnes laikā, gan jautājums par to, kur tik ilgi “klaiņojāt”, kad mājās darbi gaida…
Tāpat kā visi lielo šķirņu kaķi, arī Norvēģijas meža kaķi nobriest samērā vēlu, sasniedzot 3–5 gadu vecumu, un ir ilgdzīvotāji (dzīves ilgums 14–18 gadu). Kā jau dabiskā (aborigēnā) šķirne, Norvēgijas meža kaķi ir apveltīti ar labu veselību. Sava divslāņainā, ūdensizturīgā un kuplā kažoka dēļ norvēģis izskatās vēl milzīgāks. Patiesībā normāls runcis sver 8–9 kg, kaķenītes mazliet mazāk. Arī izstieptais, druknais ķermenis, drīzāk lūsim, ne kaķim raksturīgās priekšējo un pakaļējo kāju proporcijas – tas viss piešķir Norvēģijas meža kaķim giganta slavu. Šāds ķermenis ļauj norvēģim – vienīgajam no mājas kaķiem – nokāpt no koka ar galvu pa priekšu, spirālveidīgi kā vāvere.
Norvēģis ir ne tikai fiziski skaists, bet arī garīgi brīnišķīgs kaķis. Viņš ir lielisks kompanjons, kas vienmēr būs blakus, bet neuzmāksies ar savu sabiedrību. Tomēr norvēģis labprāt jums palīdzēs mājas darbos un tā vai citādi centīsies izrādīt savu prieku un mīlestību. Norvēģijas meža kaķis labi sadzīvo ar citiem mājas iemītniekiem – gan bērniem, gan dzīvniekiem. Norvēģijas meža kaķi nav vienpatņi un ļoti labi kontaktējas ar cilvēkiem, rotaļājas ar bērniem. Tomēr liela nozīme ir tam, kādā vidē kaķēns audzis. Ja audzētājs pacentīsies, lai kaķēnam nodrošinātu kontaktu ar bērniem un citiem dzīvniekiem, tāds Novēģijas meža kaķis būs daudz sabiedriskāks un mīlīgāks par kaķēnu, kurš audzis nošķirti un kam kontakts ar cilvēkiem bijis fragmentārs – bet to pašu jau var teikt par visiem kaķēniem.
Ja norvēģim kaut kas nebūs pa prātam, viņš drīzāk aizies prom un nekļūs sīkumains, nevis dusmosies, centīsies panākt savu vai vispār atriebties. To nepieļauj viņa aristokrāta lepnums. Norvēģijas meža kaķi nav izplatīta šķirne, tāpēc tos bieži jauc ar meinkūniem un Sibīrijas kaķiem (tomēr katrai no šīm šķirnēm piemīt savas īpašības). Šie brīnišķīgie kaķi apveltīti ar neatkārtojamu acu izteiksmi – viņu mandeļveidīgās, ieslīpi novietotās, plaši atvērtās zaļās un mirdzošās acis it kā atspoguļo zaļo fjordu ūdeni. Kaķus pievilcīgus dara arī viņu bagātā vilna ar biezo pavilnu, kura var būt visdažādākajās krāsu niansēs un salikumos, izņemot akromelāniskos (Siāmas) krāsas krāsojumus, šokolādes, kanēļkrāsas un violetos krāsu toņus. Tumšas krāsas kaķiem parasti kažoks ir plānāks, jo viņi labāk pievelk saules starus nekā gaišas krāsas kažociņu īpašnieki. Kaķa pievilcīgā izskata neatņemama daļa ir krāšņa apkakle, gara, labi apaugusi aste un skaistās, vilnainās bikses.
Latvijā vēl ir ļoti maz šīs šķirnes pārstāvju, ko nevar teikt par Poliju, Franciju, Dāniju un, protams, Skandināvijas valstīm.
Norvēģijas meža kaķa standarts
Ķermenis – vidēja vai liela izmēra kaķis ar spēcīgu, izstieptu ķermeni, masīviem kauliem. Kājas ir garas un muskuļotas, pakaļkājas garākas par priekškājām, ķepas platas un apaļas ar spalvu pušķīšiem starp pirkstiem. Aste ir ļoti gara (vismaz tikpat gara kā ķermenis) un kupla.
Galva – vienādmalu trijstūra forma ar garu, taisnu profilu. Zods ir spēcīgs.
Ausis – ļoti lielas, platas pie pamatnes un augstu novietotas tā, lai ausu ārējā mala veidotu taisnu līniju ar vaigiem. Ausīm ir lūsim līdzīgi pušķīši galos, kā arī bagātīgas spalvas auss iekšienē.
Acis – lielas, atvērtas un nedaudz ovālas. Acu krāsai jābūt viendabīgai un jāharmonē ar vilnas krāsu.
Vilna – vidēji gara. Vilnaino pavilnu klāj gari, spīdīgi, taisni un ūdens necaurlaidīgi mati. Vilna klāj muguru, sānus un astes augšdaļu pilnībā. Ķermeņa apakšējā daļā un pakaļkāju aizmugurē ir tikai pavilna. Garā apkakle, trijstūrveida krītošā bārda pāri vaigiem kopā ar “biksēm” uz pakaļkājām veido raksturīgo izskatu.
Krāsas – netiek akceptēts Siāmas krāsojums, šokolādes un kanēļa krāsas, kā arī to atvasinājumi (violets un bēšs) nekādās krāsu kombinācijās (divkrāsainā, trīskrāsainā, ar zīmējumu). Visas citas krāsas ir iespējamas. Pieļaujams jebkurš daudzums baltās krāsas.