Izskats un rakstura īpašības
Menas jenotveidīgie kaķi ir augumā brangākā kaķu šķirne pasaulē. Pieauguši runči var svērt 6–8 kilogramus, bet dažos gadījumos to svars var pārsniegt pat 10 kilogramus. Tiem ir muskuļots un pagarināts ķermenis ar labi attīstītām krūtīm. Ķermeni balsta vidēji garas, stipras kājas. Ķepas ir apaļas, pirkstu starpās aug vilna. Galvai ir trapecveida forma ar izteiktu pāreju no pieres uz platu, vidēji garu degunu. Tiem ir spēcīgs zods, kas kopā ar degunu profilā veido taisni, kā arī izteikti lūpu spilventiņi. Acis ir lielas, slīpi novietotas un dažādās krāsās, kas saskaņojas ar vilnas krāsu. Ausis ir platas pie pamatnes, lielas, labi atvērtas un novietotas diezgan augstu.
Šķirnei raksturīgās pazīmes ir ļoti gara, kupla aste un pušķīši ausu galos. Šī ir viena no dabiskajām kaķu šķirnēm. Kuplais, pusgarspalvainais kažoks ir regulāri jāķemmē (vismaz reizi divās nedēļās), bet ne tik bieži kā garspalvaino kaķu kažoks.
Meinkūni nobriest vēlu, tie veidojas pat līdz 3–3,5 gadu vecumam. Neskatoties uz ievērojamo izmēru, meinkūniem ir ļoti maiga balstiņa, tie labprāt grib “runāties”, ir rotaļīgi un mīlīgi, bez izteiktas agresivitātes.
Kā radās meinkūni?
Pastāv vairāki nostāsti par to izcelsmi. Viens no tiem vēsta, ka savvaļas kaķi ir sakrustojušies ar Amerikas jenotiem (angliski racoon nozīmē jenots), un no tā radies gan šķirnes nosaukums – Menas jenotveidīgie (Maine coon), gan šo kaķu fantastiskais lepnums – kuplā aste.
Citā versijā šķirne radusies, sakrustojoties savvaļas kaķiem ar lūšiem, tāpēc tiem ir izteiksmīgi ausu pušķīši.
Vēl kāds nostāsts saistīts ar kapteini Kūnu (Coon), kurš kuģoja pa pasauli un bieži piestāja Amerikas krastā. Kapteinis mīlējis dzīvniekus, īpaši kaķus, tāpēc ikreiz, kad viņš izkāpis krastā, to pavadījis liels runcis. Vietējās kaķu dāmas neesot spējušas turēties pretī skaistajam svešiniekam; kapteinis kopā ar runci jau sen kuģojis tālās jūrās, bet krastā dzimuši kaķēni, kurus uzlūkojot vietējie iedzīvotāji teikuši: “Atkal tas Kūna kaķis!” Tā kapteiņa vārds kļuvis par šķirnes nosaukuma sastāvdaļu.
Taču patiesība varētu būt arī tāda, ka tie veidojās Ziemeļamerikā, Jaunanglijā no ieceļotājkaķiem, kas tur nonāca ar jūrnieku kuģiem. Felinologi uzskata, ka šķirne veidojusies mutācijas rezultātā no Angoras vai Eiropas īsspalvainajiem kaķiem. Šķirnes līdzība ar norvēģu un Sibīrijas kaķiem liecina par to, ka tie Amerikā nākuši no Eiropas ar pirmajiem ieceļotājiem vai vikingu kuģiem. Kaķi palika, aklimatizējās, pierada pie bargajām ziemām, izveidoja lielu un muskuļotu ķermeni, lai varētu cīnīties ar citiem plēsējiem, un uzaudzēja biezu kažoku, lai izturētu salu. Tiem izveidojās spēcīgas ķepas ar vilnu pirkstu starpās, lai varētu pārvietoties pa sniegpilnajiem laukiem un mežiem.
Kas raisīja šķirnes popularitāti?
19. gadsimtā meinkūni baudīja zināmu atzinību kaķu izstādēs Jaunanglijā. Vēlāk tos aizēnoja eksotiskākas šķirnes, līdz tie atkal atguva popularitāti 1950. gados. No 18. gadsimta līdz 20. gadsimta vidum Menas jenotveidīgo kaķi attīstība norisinājās dabiski, tāpēc tā uzskatāma par spēcīgu un veselīgu šķirni.
Šīs šķirnes kaķi jau kopš 1860. gada demonstrēti Ziemeļamerikas lauksaimniecības izstādēs kā “darba kaķi”, kuri sava lielā auguma un drosmes dēļ lieliski cīnās ar grauzējiem, kas bija svarīgi, jo tie pasargāja fermeru graudu klētis no grauzēju postījumiem.
Pirmā Ziemeļamerikas kaķu izstāde notika Madison Square Garden Ņujorkā 1895. gada 8. maijā, kur Menas jenotveidīgā kaķene Kosija tika atzīta par labāko izstādē. Viņas laimēto sudraba kaklasiksnu vēlāk iegādājās Kaķu mīļotāju asociācijas (CFA) fonds, un tagad tā tiekot izstādīta viņu galvenajā mītnē kā nozīmīga kaķu vēstures daļa.
20. gadsimta sākumā interese par šķirni zuda, un, tikai pateicoties dažu audzētāju entuziasmam, 50. gados tika izveidots Centrālais meinkūnu klubs. Sākās nopietns selekcijas darbs, un 1967. gadā tika apstiprināts šķirnes standarts.